Esmu apkopojis albumā attēlus par 2022.gada ceļojumu Spānijā. Albumu var skatīt divos veidos: kā grāmatu vai kā interneta lappusi. To veic ar pārslēgu kreisajā pusē lejā. Patīkamu skatīšanos. https://myalbum.com/album/ieYXFRajtZHpdS/

Cilvēka raksturā ir ar laiku pie visa pierast, gan pie labā, gan sliktā. Tas attiecas arī uz situāciju ar covid. Pagājušajā gadā nē, nē, tas ir bīstami, covid plosās. Šogad urda doma - dzīve taču paiet, un cik ilgi vēl vecais varēsi tikt kalnā. Jābrauc! Piedzīvojumi izklāstīti albumā. Spied uz apakšējo bildi un skaties. Materiālu var skatīties gan atsevišķas lapas, gan kā albumu.

 Mākslas zvaigznājā ir miljoniem skaistu gleznu, tūkstošiem slavenu un ne tik slavenu mākslinieku. Bez tam mākslas zvaigznājs katru dienu papildinās ar tūkstošiem jaunu darbu. Viena cilvēka spēkos tās visas nav iespējams apskatīt. Toties ir liela iespēja kādu no darbiem izvēlēties, baudīt un iepazīt. Šoreiz kāds ārējs impulss  pievērsa manu uzmanību gleznai "Amerikāņu Gotika".  Es maz ko zināju un joprojām maz zinu par Amerikas glezniecību. Amerikāņu gotika ir amerikāņu mākslinieka Granta Vuda (1891-1942) glezna. Glezna stāsta  par lauku dzīvi Amerikas vidienē. Glezna radīta 1930. gadā. Glezna  ir kļuvusi par vienu no atpazīstamāko un slavenāko 20. gadsimta amerikāņu mākslas darbu. Arī pasaules kontekstā glezna augstu vērtējās. Gleznas nosaukums cēlies no  Amerikas  lauku celtniecības stila. Angļu ieceļotāji cēla tādas mājas, kādas tiem bija dzimtajā Anglija. Anglijā lauku mājām bija populārs gotiskais stils. Vuds tādu māju ieraudzīja Amerikas laukos. ...

 Jaunmoku pilī  bija jauks notikums, kuru es apmeklēju. Iespaidus par koncertu mēģinu izklāstīt fotogrāfijās un nelielā video. Varbūt arī Jums patiks. Fotogrāfijas un video albumā. Palaid albumu un paklausies dziedāšanu arī.

Biju ar draugiem slēpot Livinjo. Tieši pirms Covid uzliesmojuma. Kalni, sniegs un saule. Sajūtas izpaudu savādāk kā parasti.  Žurnāla formā. Neparasta blogam forma. Spied uz žurnāla ikonu un varbūt patiks.

Jaunzelande 2019 from Vitolds Grabovskis Šeit Jūs atradīsiet foto prezentāciju par Jaunzelandes ceļojumu. Fotogrāfiju kolekcija par Jauzelandes ceļojumu.

Bija gadijums. Runāju Latvijas rādio 4. Gaisma uun cilvēks.

Šī lekcija tika nolasīta ārpus klases darba ietvaros skolēniem.

Staigājot pie Lielupes ietekas jūrā, Jūrmalas pusē, interesi radija otrais, nesasniedzamais  krasts. Karte vēstija, ka tur atrodas Buļļi, gan Vakarbuļļi, gan Rītabuļli. Pamazām nobrieda doma  izpētīt, kas tur slēpjas aiz Lielupes tajos Buļļos. Sākumā bija doma ar laivu izbraukt Buļļupi un izpētīt apkārtni. Uzvarēja vienkāršakais variants -automobīlis un kājas.  Man bija interesanti uzzināt ka Buļļupe ir  Lielupes vecā gultne. Līdz 17. gs. Lielupei nebija savas ietekas jūrā. Lielupe vispirms ieplūda Daugavā un tikai tad, kopā Daugavas un Lielupes ūdeņi plūda jūrā. 1697. gada pavasara palos, Daugavas grīvā izveidojoties ledus sastrēgumam, Lielupes ūdeņi izrāva sev jaunu gultni uz jūru. Tagad tā ir Lielupes delta.  http://www.vakarbulli.lv/index.php/vesture Attēls paņemts no interneta. Jaunā un vecā ( Buļļupe)  Lielupes gultne. Atstājam auto stāvvietā, salas autobusu galapunktā, un pa Buļļēnu ielu dodamies Buļļupes virzienā. Ielas vienā pusē...

Pateicoties nenogurdināmajai Aijai Grāvītei, kura visu saorganizē  jau daudzus gadus, neliela grupiņa Latvijas universitātes darbinieku mācību gada beigās dodas ceļojumā pa Latvijas dažādiem novadiem. Šoreiz ceļš ved uz Sēliju. Piedalījos un tagad rakstu ko redzēju un piedzīvoju. Jāsaka ka daudzi latviešu blogisti nav oriģināli rakstnieki. Lielākā daļa pārraksta atrastās interneta gudrības savos blogos. Tāpēc googlī ieliekot kādu vietu, atradīsiet daudz lapu ar vienādu tekstu. Es nebūšu izņēmums, tikai kārtības pēc ( lai nepiesien plaģiātu) atzīmēšu, ka teksts nav mans, bet google mammas. Buklets auto ceļotajiem vēsta:  "Ainavisks novads ar retām un nelielām viensētām. Dvietes pusē cilvēki dzīvo uz “salām”: Putnu salas, Sīļu salas, Pupiņu salas, Būku salas – ... Salas Sēlijā?... Kas tās tādas? Tas kļūst skaidrs atbraucot šeit tikai pavasarī, kad pārplūst Dvietes pļavas un virs ūdens paliek lielāki sauszemes gabali ar viensētām. Šo laiku vietēji dēvē par piekto gadala...

Nākošais ceļojuma mērķis Vjetnamā  bija kalnainais rajons Vjetnamas ziemeļrietumos. Šis rajons slavens ar saviem kalnainajiem dabas skatiem, kurš franču pārvaldības laikā ieguvis nosaukumu Tonkinas Alpi. Šeit atrodas augstākie kalni ne tikai Vjetnamā, bet visā Indoķīnas reģionā. Kalnu grēdas augstākā virsotne Fansipan sasniedz pat 3143 metru augstumu . Otrā ceļotāju  interese ir daudzās mazākumtautības, kuras apdzīvo šo kalnaino apvidu.

Mākonī klīst cilvēku uzskati, par vietām, kuras vietas ir tik skaistas, ka dzīves laikā tās noteikti ir jāapmeklē. Viena no tādām vietām ir Halongas līcis. Tāpēc sēžamies autobusā Hanojā un 3 stundās, pa labu ceļu nobraucam 160 km. Ceļvedī bija teikts, ka nakti pavadīsim uz džonkas. Iedomājos ka tā būs neliela laiva, kura visu laiku šūposies. Izrādijās ka tas ir paliels kuģis – viesnīca. Kuģis nemaz nevar piestāt krastā, bet atrodas jūrā. Uz kuģi pasažierus transportē   ar liellaivām. Liellaivu piestātnē tik daudz, ka gandrīz brīvu vietu nav. 

2018.gadā mans ceļš ved uz Vjetnamu. Atmiņā ataust epizodes no pagātnes par Vjetnamas karu. PSRS atbalsts Ziemeļvjetnamai. Anekdote par krievu lidotāju, kuru amerikāņu gūstā sita, jo viņš nezināja pastāstīt par savu lidmašīnu, tāpēc viņš deva padomu citiem pilotiem mācīties tehniskos parametrus un bravurīga dziesma Vjetnam Ho ši min. Lai labāk saprastu valsti, ieteicams   izzināt tās vēsturi. Vjetnamas vēsture ir ļoti bagāta notikumiem. Šeit mans konspektīvs Vjetnamas vēstures redzējums, kā es to esmu sapratis. Senās Vjetnamas valsts veidošanās saistās   ar ziemeļu daļu, tas notika ap Hanojas rajonu.

Ir lapu daudz, bet sakne tikai viena un manējā ir Latgalē. Laikam tāpēc   ik pēc laika atkal un atkal mani velk apmeklēt senču dzimtās vietas. Šī velme sevišķi pieaug ar vecumu. Runājot Valda Krāslavieša vārdiem: Kur sākas debesis? Kur beidzās sili? – Viss nu ir sakusis sudraba mirgā... Kur zili zied ezeri, zili zied lini, sērst jāju atmiņu palsajā zirgā.   Saplānoju šovasar 3 dienu turneju pa Latgali. Piektdienas pusdienlaikā segloju savu karieti, sēdināju iekšā   radus un draugus un devāmies ceļā. Ceļš no Jūrmalas vijas gar gleznaino Daugavas kreiso krastu uz Jēkabpili.

  Izveidojās tādi apstākļi, kad visiem maniem mazdēliem gada nogalē ir brīvdienas un tas deva man iespēju, pēc pāris pārtraukuma gadiem, atkal paslēpot kopā ar viņiem. Kur brauksim? Izvēle krita par labu Bukovelai, vieta kura strauji attīstās kā slēpošanas kūrorts. Vieta ārpus EU. Toties cenas pieņemamas. Nokļūšanas un dzīvošanas izmaksas ap 400 Eiro uz censoni un pacēlājs uz 5 dienām tikai 75 Eiras. Gucuļi tautas tērpos.

Ir pagājis laiciņš kopš 2017.gada maijā  apmeklēju Barselonu. Laikā pēc mana ceļojuma Barselonā ir noticis gan šausmīgs  terora akts, gan Kataloniešu aktivitātes cīņā par neatkarību. Terora akts tika realizēts tieši tajās vietās pa kurām es maija mēnesī staigāju. Man ir izveidojusies ceļojumu prakse, ka es  pēc ceļojuma vēlreiz domās pārstaigāju apmeklētās vietas, vairāk uzzinu par redzēto un mēģinu uzzināto uzrakstīt. Šādu praksi piekopju tad, kad slinkums nav pārāk liels. Šoreiz slinkums bija 5 mēnešu garumā.  Bez tam, tā kā man patīk fotografēt, tad arī bildes kādam jāparāda, jānopublicē.

Apmeklēju Rīgas biržas namā   izstādi  “Krievu mākslas zelta klasika 19. gadsimts” Iztādīti dažādu 19.gs krievu mākslinieku darbi. Izstāde pietiekami liela,  ap 100 darbu  no LMM krājumiem. No tādas gleznu daudzveidības un daudzuma ļoti grūti izvilkt sauso atlikumu. Ko redzēji, kas patika atmiņā pēc izstādes apmeklēšanas. 

Atmiņa ļoti īpatnēja dāma. Pēdējos gados palikusi ļoti slinka, neko negrib atcerēties. Sevišķi vārdus, uzvārdus. Lorka, Frederiks Garsija Lorka, dzirdēts vārds, tomēr tā kā ilgi nelietots, tad palicis manā atmiņā, kā ļoti neskaidrs tēls, spāņu dzejnieks. Padomju laikā viņu cildināja kā sociālisma atbalstītāju Spānijā, republikas piekritēju, cīnītāju pret Franko režīmu. No tiem laikiem man viņš arī zināms. Nav arī brīnums, jo Franko piekritēji savukārt viņu uzskatīja par komunistu un Maskavas ruporu. 

Aprakstu par šo slēpošanu rakstu tikai kārtības dēļ. Ir pagājis gads un jau šogad noslēpojamies Itālijā. Ja ir bildes, tad tās jānopublicē. Tāpēc arī radās šis apcerējums. 2016.gada 22.janvāris. Agrais rīts. Ap 6:00 esmu Elijas ielā un gaidu busiņu, lai dotos garajā ceļā uz Austriju.Šogad grupa ir sadalijusies divās daļās. Trīs vīri Arnis, Ivars un es braucam ar autobusu. Dace un Jānis lido uz Minheni kur mēs viņus savāksim.  Ierodas Arnis ar Ivaru gatavi braucienam. Pie Mercedesa stūres Arnis. Tur viņš paliek visu brauciena laiku no Rīgas līdz Kirhbergai. Stūre netiek uzticēta nevienam, pat jaunākajam brālim Ivaram. Tāpēc man, kurš sēž salonā ir daudz brīva laika.  Aiz auto loga  auksta ziemas diena. Aust gaisma un parādās pirmie saules stari. Saulīte mūs  it kā pavada, skrien gar ceļa malu. Mēģinu to fotografēt. Latvijā auksta ziemas diena. Aust saule. Mums vēl garš ceļš priekšā.