Trīs dienas Barselonā.

Ir pagājis laiciņš kopš 2017.gada maijā  apmeklēju Barselonu. Laikā pēc mana ceļojuma Barselonā ir noticis gan šausmīgs  terora akts, gan Kataloniešu aktivitātes cīņā par neatkarību. Terora akts tika realizēts tieši tajās vietās pa kurām es maija mēnesī staigāju. Man ir izveidojusies ceļojumu prakse, ka es  pēc ceļojuma vēlreiz domās pārstaigāju apmeklētās vietas, vairāk uzzinu par redzēto un mēģinu uzzināto uzrakstīt. Šādu praksi piekopju tad, kad slinkums nav pārāk liels. Šoreiz slinkums bija 5 mēnešu garumā.  Bez tam, tā kā man patīk fotografēt, tad arī bildes kādam jāparāda, jānopublicē.

Mans uzskats, ka ceļojumam vajag iemeslu vai mērķi. Vienalga īstenu vai iedomātu. Man šāds iemesls bija Eiropas arodorganizācijas (optometrijas) samita apmeklējums Barselonā. Diena vai pusotras dienas samitā, padarīt darāmo un tad pārējā laikā iepazīt pilsētu un ļaudis. 

Eiropas optometrijas speciālisti  diskutā par aktuāliem profesijas jautājumiem.

Pie pusdienu galda ar kolēģiem no Norvēģijas. Norvēģijā, līdzīgi kā Latvijā ir labi attīstīta optometristu izglītība.

Ceļot vienatnē ir arī pozitīvā puse. Vari būt interesējošā objektā cik ilgi gribi un vari iet kur gribi, nav jāskatās vai kādam tas patīk vai nepatīk. 

Avio biļešu lamatas. Ceļojums  sākas ar lidojuma biļešu iegādi. Cena biļetēm airBaltic, kuram ir tiešais reiss uz Barselonu, svārstās no 300 līdz 400 Euro. Un te pēkšņi atrodu Wizzair par 210 Eiro. Pielāgoju laikus un iegādājos biļetes. Līdzi tradicionālais mazais koferītis, kuru var ņemt lidmašīnas salonā un nav jāmaksā par bagāžu. Kad esmu iekāpšanas sektorā piepeld laipna dāma un prasa lai parādu biļeti. Šajā brīdī es vēl nejūtu lamatas.  Kundze uzmet skatu biļetei un manam mazajam  koferītim un paziņo, ka ar šādu koferīti nevarēs lidot nepiemaksājot 40 Euro. Un tas tikai vienā virzienā, tātad kopā 80, ja nu vienīgi Barselonā koferīti neizmetīšu. Tas koferītis par ko nav jāmaksā Wizzair ir tortes kārbas izmērā. Lūk kur prasmīgas lamatas lempjiem, kuri nelasa maziem burtiem rakstīto un domā ka visu līdkompāniju noteikumi ir vienādi. Dzirdēju ka šis noteikums Wizair tagad ir izmainīts.

Hotel Hcc Montblanc ar trim zvaigznēm, bet par 4 zvaigžņu cenu uz Via Laietan ielas

Viesnīca. Pasūtīju viesnīcu  booking.com. Esmu izvēlējies Viesnīcu Hotel Hcc Montblanc ar trim zvaigznēm, bet par 4 zvaigžņu cenu. Izrādās ka Barselona ir trešā dārgākā pilsēta Eiropā. Viesnīca laba, pat ar baseinu, kuru neizmantoju un lielām istabām. Viesnīcas priekšrocība ka tā atrodas  Gotiskā kvartāla sākumā uz Via Laietan. Ļoti Tuvu viesnīcai atrodas Katalonijas laukums, slavenā La Ramblas iela, Barselonas katedrāle un daudzas citas ievērojamas vietas. Kā arī netālu ir metro un trolejbusu pietura.

Staigājamā iela Gotiskā rajona apkārtnē.

Daudzi ievērojamie tūrisma objekti sasniedzami kājām. Tas patīkami. Tā kā vēl tikai astoņi vakarā dodos pastaigā pa naksnīgo Barselonu. 

Barselonas katedrāle Pirmā pietura Barselonas katedrāle. Katedrāles laukumā tradicionāli notiek kaut kādi koncerti bez maksas. Arī šoreiz man nezināms koris sniedza priekšnesumu. 

Barselonas katedrāle naktī. Jauniešu koris sniedz brīvkoncertu.

Gotiskā kvartāla pērle – Barselonas katedrāles dievnams  (la Catedral) ar izsmalcinātu gotisku fasādi. Tāda tā izskatās dienā.

Apskatiju katedrāli kad tajā notika dievkalpojums. Svēti bijīga dievlūdzēja izskatā iegāju katedrālē. Parastās dienās tūristiem par katedrāles apmeklējumu jāmaksā naudiņa. 

Savdabīgs katedrāles iekārtojums. Kora vieta neatrodas kā parasti telpu aizmugurē un paaugstinājumā, bet zāles vidū. Altāris izvietots attēlā aiz nodalijuma attēlā uz priekšu. To labāk var saprast apskatot katedrāles plānu.

Barselonas katedrāles plāns. 

Kora telpa. Koristi laikam sēž telpas vidū uz koka beņķiem. Kreznie krēsli domāti Zelta aunādas kavalieriem.

Krāšņie krēsli, kuri rotāti ar ģerboņiem,  domāti Zelta aunādas ordeņa kavalieriem. Sava augstā ranga dēļ šie kavalieri bija sevišķi gaidīti viesi. Zelta aunādas ordenis (apbalvojums)  ir Eiropas apbalvojums, kuru ieviesis Burgundijas hercogs 1430.gadā. Šo ordeni piešķir arī mūsdienās. To saņem galvenokārt augsti dzimušas persona. 

Trīspatsmit zosis katedrāles iekšējā pagalmā - cloisterā

Katedrāles iekšējā pagalmā  (plānā cloisters) dzīvo baltās zosis. Pēc Katalonijas iedzīvotāju viedokļa, šo putnu baltums simbolizē Sv. Jevlalijas tīrību – Barselonas aizbildnei Jevlalijai bija tikai 13 gadi, kad viņa gāja bojā no pagānu rokām, tāpēc zosu skaits arī ir 13. 

Katedrāle laukums naktī.

Turpinot vakara pastaigu devos cauri Gotiskajam kvartālam krastmalas virzienā. Veicu goda apli krastmala, Kolumba piemineklis, La Ramblas iela, Via Laietana iela, viesnīca.  Lūk dažas Barselonas nakts ainiņas.

Kolumba piemineklis naktī. La Ramblas ielas sākums. Kādreiz tieši šajā vietā bijusi piestātne, kur Kolumbs, atgriežoties no pirmā VestIndijas atklāšanas ceļojuma 1493.gadā, izkāpa krastā kopā ar pirmajiem Karību indiāņiem, kurus turpat Barselonas katedrālē nokristīja.

Montžuika kalns-parks.

Tūristu un vietējo iecienīta atpūtas vieta. Montžuika nosaukumu skaidro kā “ēbreju kalns”. Šajā vietā tiešām ir atrastas ēbreju kapsētas paliekas. Tas ir lēzens kalns aptuveni 200 metru augsts. Jāpiezīmē ka Barselonu no 3 pusēm ieskauj kalni un no vienas puses jūra. 

Monžuika kalna virsotnē atrodas Monžuika cietoksnis.

Dodos uz Montžuiku  ar pilsētas autobusu, jo esmu iegādājies 3 dienu pilsētas transporta biļeti. Izkāpju pie stadiona. Izrādās ka šeit notika 1992.gada olimpiskās spēles.  Mans GPS rāda, ka līdz virsotnei vēl 1,5 km. Lai tiktu kalnā ir divas iespējas. Vai nu paiet 2 pieturas atpakaļ, ko es tajā momentā nezināju,  un celties ar pacēlāja kabīni kalnā, vai arī 1,5 km iet augšā kalnā kājām. 

Es nolēmu ietaupīt 6,5 Eiras un iet kalnā kājām.

Es nolēmu ietaupīt 6,5 eiras un pastaigāt kalnā kājām. Viegli nebija, saule karsēja, bet mērķi tomēr sasniedzu.

 Kalna galā atrodas ievērojams tūrisma objekts, Monžuika cietoksnis.

Monžuika cietoksnis.

 Cietoksnis šajā vietā uzcelts jau ap 1640 gadu un piedzīvojis dažādus baisus notikumus. Cietoksnis kalpoja galvenokārt, lai aizsargādu Barselonu no jūras. Ilgu laiku tas tika izmantots arī kā cietums. 

Ieeja cietoksnī.

Kataloniešu brīvības centieni arī ierakstīti cietokšņa vēsturē. Spāņu pilsoņu kara laikā Barselonā bija nodibināta Kataloniešu valdība. Kad Frankisti ieņēma Barselonu, Kataloniešu valdības vadītājs Lluís Companys tika ieslodzīts šajā cietoksnī un te arī nošauts. Šis fakts tiek atzīmēts cietokšņa materiālos. 

No cietokšņa augšējās daļas paveras skaists skats uz Barselonu. Var redzēt gan Kolumba pieminekli, gan neuzcelto Gaudi La Sagrada Familia katedrāli.  

Skats no Moižuka uz Barselonu. Redzami Katalonijas mākslas muzeja torņi.

Barselona no Moižuka kalna. Kolumba piemineklis un La Ramblas aleja. Tālākajā galā La Ramblai notika rerora akts..

Skats uz La Sagrada Familia no Muižuka kalna.

Ejot lejā nonāku pie Barselonas mākslas muzeja. Māja celta akadēmiskā klasicisma stilā. Sākotnēji māja bija domāta 1929.gada pasaules izstādes vajadzībām. Tagad šeit izvietots Katalonijas mākslas muzejs. 

Katalonijas mākslas muzejs. 

Māja atrodas kalna vidū. Uz augšu iesi, nonāksi pie olimpiskā stadiona un vēl augstāk pie Monžuika cietokšņa. Uz leju no muzeja redzams Spānijas laukums. Kalna nogāzē izveidotas trepes, kuras ved lejā uz Spānijas laukumu. Kalna nogāzē izveidotas lielākas un mazākas ūdens kaskādes, skulpturālas ūdens strūklakas. Līdz beidzot nonākam Spānijas laukumā ar  maģiskajām strūklakām. Maģiskajās strūklakās attiecīgajos laikos rada krāsainu strūklaku šovu. 

Maģiskās strūklakas bez maģijas, bez krāsām.

Patīkami, ka Barselonā domā par nogurušajiem tūristiem. No muzeja līdz strūklakām un arī pretējā virzienā  ripo eskalātora kāpnes un nav jāmaksā. Stāvot uz kāpnēm var atvilkt elpu un baudīt skaistos skatus. Pēc strūklaku apskates ceļos ar eskalātoru atpakaļ kalnā un meklēju Pueblo Espanjol (Spānijas Ciemats). Neskatoties uz to ka no muzeja tas atrodas tikai mazliet vairāk par kilometru, pastaiga nebija no vieglajām. Kad nonācu pie ciemata vārtiem vēlā pēcpusdienā, sapratu ka nogurums un laiks neļaus man efektīvi apgūt 15 Euro, ko izmaksā ieejas biļete. Apskatīju skaistos ieejas vārtus un devos atpakaļceļā. 

Gueļa parks.

Vēl viens ieplānotais apskates objekts Guella parks. Vikipēdija par parku saka sekojošo. Gueļa parks (katalāņu: Parc Güell) ir dārzu komplekss ar arhitektūras elementiem, kurš atrodas El Carmel kalna nogāzē Grasijas apkaimē, Barselonā, Spānijā. To projektēja katalāņu arhitekts Antoni Gaudi un tas tika iekārtots laika posmā no 1900. līdz 1914. gadam. Tā platība ir 17,18 ha (0,1718 km²), kas to padara par vienu no lielākajiem arhitektūras darbiem Dienvideiropā. Tā ir daļa no UNESCO Pasaules mantojuma objekta "Antoni Gaudi darbi".^[1] Nosaukts par godu parka idejas autoram grāfam Eusevi Gueļam (Eusebi Güell).

Ieeja Gueļa parkā.

Laikam izvēlējos garāko ceļu līdz parkam. Ar trolejbusu uzbraucu El Carmel kalnā virs Guelli parka. Tad 15 minūšu gājiens līdz Mirador Virolai kāpnēm, kuras iet lejā gar parka malu.

Bezgalīgās Mirador Virolai kāpnes, kreisajā pusē Gueļi parka mūra žogs. Ieeja tur, kaut kur lejā.

No kalna paveras skats uz pilsētu. 

Skats no El Carmel kalna uz Barselonu.

Tālumā jūras krastā paceļas Montžuika kalns, kuru es iepriekšējā dienā biju apmeklējis. Lejā 3 km attālumā slejas La Sagrada Familia torņi, kuru plānoju vēl šodien apmeklēt. Ja kaut kas tiek dods patīkams, tad tūlīt pat jāmaksā ar grūtībām. Skaists skats uz pilsētu, patīkami un tūlīt bezgalīgs kāpiens lejā pa garām,garām kāpnēm. Pie tam saule cepina. Savukārt pie ieejas konstatēju par parka apmeklējumu nav jāmaksā.

Trīs galvenie līmeņi - ieejas kāpnes, hipostila un plaza

Ieeja parkā par brīvu. Toties ieeja parka objektos, par maksu. Un ja neesi iegādājies biļeti internetā laicīgi, tad vari sūkāt ledu (sūkā ko gribi), bet iekšā netiksi. Izstaigāju parka celiņus. Iespaidīgi akmens balsti, uz kuriem balstās tilts vai ceļš. Tie izskatās kā dabiski koki tikai veidoti no akmens. Līdzīgi veidota eja līdzīgi kā  koridors, viļņa formā, kuru no ārpuses balsta slīpi izvietotas akmens kolonas. Šeit visur izmantoti dabīgi, neapstrādāti vietējie akmeņi. Tas ir viens no izcilākajiem Gaudi atbalstītās organiskās arhitektūras piemēriem.

Akmens stabi imitē kokus, kuri tur putnu ligzdas.

Galvenais intereses objekts ir ieejas komplekss un Grieķu teātris. To es redzēju tikai no malas, jo iekšā netiku, nebiju pasūtijis biļetes. Vairāk par Gaudi darbu var izlasīt šeit  http://www.berkshirefinearts.com/01-17-2010_antoni-gaudi-s-fantastic-park-guell.htm

Skats uz pilsētu no Gueļi parka laukuma.

Gar galvenā laukuma malu izveidoti ērti krēsli, kuru almens patīkami atvēsina karstajā laikā.

Pāris stundas, ko pavadiju pārkā, ir daudz par maz lai parku pamatīgi apskatītu un izjustu.

Te vietā būs parunāt par parka autoru. Katalāniešu arhitekts Antonio Gaudi esot bijis dziļi religiozs katolis. Pilnīgi nodevies arhitektūrai un dizainam. Viņš nekad nerakstija rakstus, neceļoja un pat nepiedalijās sociālajā dzīvē.Viņš nebija precējies. Vienīgie draugi bija viņa projektu pasūtītāji. Gaudi tikai strādāja. Gaudi daudz nelasija un tāpēc viņam bibliotēkā bija maz grāmatu. Gaudi mīļākā grāmata par arhitektūru bija koks, ko viņš varēja redzēt caur viņa studijas logiem.

Viņa darbus caurstrāvo katolisma misticisms, dabisko formu mīlestība, izteikta jūtība pret ekoloģiju un personīgā dizaina sajūta. Gaudi stilu raksturo kā Katalāniešu versijas jūgenstilu. Gadiem ejot viņš palika arvien dīvaināks. Viņš maz vērības pievērsa higienai. Viņš valkāja nevīžīgus apģērbus un pārtrauca skūšanos. Izskatijā pēc bomža. Kādu dienu kad Gaudi gāja uz ikdienas lūgšanu, viņu notrieca tramvajs. Tā kā Gaudi izskatijās pēc bomža un kabatā nebija identifikācijas dokumentu, viņu neatpazina. Nogādāts slimnīcā viņš saņēma tikai neatliekamo palīdzību. Tikai otrā dienā viņu atpazina Sagrada Familia katedrāles kapelāns. Pie šīs baznīcas celšanas strādāja Gaudi. Protams viss mainijās un Gaudi saņēma medīcinisko palīdzību. Bet bija jau par vēlu. 73 gadus vecais Gaudi nomira. Viņa bērēs piedalijās milzīgs skaits Barseloniešu un viņu apglabāja Gaudi celtajā un vēl nepabeigtajā katedrālē Sagrada Familia. 

No Quella parka es devos tieši uz šo nepabeigto katedrāli. Soļoju 4 km kājām. Nonākot pie katedrāles visas ilūzijas par tikšanu iekša zuda. Tūkstošiem tūristu spieto apkārt mājai. 

Katedrālei ir ieplānoti 18 torņi. 12 torņi ar augstumu 100 metri prezentēs apustuļus. Galvenais tornis 175 metrus augsts, Jēzu kristu, četri 135 metrus augsti reprezentēs evanģēlistus. Vēl viens tornis domāts par godu Jaunavai Marijai.

Biļetes protams sen jau pārdotas. Atliek tikai apskatīt katedrāli no ārpuses. Rosība uz celtniecības sastatnēm liecina ka darbi turpinās. Spāņi sola katedrāles celtniecības darbus nobeigt līdz 2020.gadam. Savukārt teroristi cenšas to uzspridzināt. 

Katedrālē Sagrada Familia, skulpturāla grupa.

Viens skaidrs. Lai Barselonu pamatīgāk apskatītu vajag vairāk laika un laicīgi nopirkt biļetes.

Nu bet tagad parunāsim mazliet par laicīgām-gastronomiskām lietām. Katalonija un arī Barselona slavena ar savu virtuvi. Lai saprastu gastronomiskās iespējas, ieteicams apciemot vietējo tirgu. Slavenākais tirgus un pie reizes tūrisma objekts Barselonā ir La Boqueria Market (Bokērijas tirgus). Ieeja tirgū no slavenās La Ramblas ielas. Tirgus vēsture datēta ap 1200 gadu. Pašreizējā izskatā tirgus uzbūvēts 1914.gadā. Papilnam vītinātu lielopu stilbu, dažādu jūras produktu, augļu un svaigi spiestu sulu. Tirgū strādā bāri, restorāni, kuros var paēst svaigi gatavotus ēdienus no tirgū nopērkamajiem produktiem. Ēdāju šajos krodziņos tiešām netrūkst. 

 La Boqueria Market (Bokērijas tirgus)

Aukstas, svaigi spiestas sulas, labi noder karstā laikā.

Ēdāju tirgus  krodziņos tiešām netrūkst.

Arī es mēģināju izgaršot vietējo virtuvi. Tuvākajā viesnīcai pagrabiņā vakariņās garšoju paeljo ar jūras veltēm un tam piemērotu baltvīnu. 

Paeljo ar jūras veltēm.

Nākošajā dienā nolēmu bāzēties uz spāņu tapas. Lūk ēdienkarte tapām un mana izvēle, cepti moluski protams ar vīnu. Šoreiz Tapu krogā bija labs piedāvājums Sangria vīnam. 

Kataloniešu tapu piedāvājums

Un lūk mana izvēle. cepti moluski protams ar vīnu

Pēdējā dienā nolēmu apmeklēt restorānu kur piedāvā jēra gaļu. No gaļas ēdieniem karstasinīgie spāņi īpaši iecienījuši tieši jēra gaļu (cordero). Tā tiek gatavota ar ķiplokiem. Pirms pasniegt man jāra cisku, es nogaršoju asinsdesu un kaut kādas gaļas kotletes. Protams olīvas un vīnu.

Asinsdesa, un vēl šis un tas un jēra ciska.

Par ēdieniem interesantāka izrādijās tikšanās ar krievu tautības cilvēkiem. Sarunā ar viesmīli noskaidrojās, ka viņš ir krievs no ukrainas un jau 10 gadus dzīvo Spānijā. Protams viņam nav pat mazākā doma atgriezties dzimtenē. Pēc kāda laika pie blakus galdiņā piesēdās pārītis, kā noskaidrojās no krievijas. Tiko ielidojuši. Ne no Maskavas bet no citas vidus  Krievijas pilsētas. Esot atbraukuši uz Barselonu padejot. Mūsu saruna ievirzijās par pašreizējo krievijas politiku. Mani pārsteidza tas, ka viņi saprot situāciju, uzskata ka tā ir slikta, bet vaino notikušajā rietumus. Krievija tikai atbild uz rietumu provokācijām. 

Raksta autors ar ukrainas migrantu.

Vēl par vīniem. Braucot uz Barselonu izlasiju internetā ka tur cilvēki dzer vermutu. Tajā laikā es biju uz vermuta viļņa, pats mēģināju uzķīmiķot kaut ko līdzīgu. Tad arī nolēmu izbaudīt Barselonā vermutu. Atklāju ka Barselonā vermuts nemaz nav tik populārs, kāto raksta googles mamma. Atradu divus krodziņus, kuri reklamējās un piedāvāja vermutu. Atklāju ka abi krodziņi pieder vienai un tai pašai ģimenei. Vermutu dzer pēcpusdienā un piekož spāņu tapas, olīvas, vai sardīnes.

Tāds lūk bija mans ceļojums uz Barselonu. Lai Barselonu apskatītu vajag vairā laika, bet lai izjustu daudz vairāk.