Trīs dienas Latgalē. 2018.gada jūlijs.

Ir lapu daudz, bet sakne tikai viena un manējā ir Latgalē.

Laikam tāpēc  ik pēc laika atkal un atkal mani velk apmeklēt senču dzimtās vietas. Šī velme sevišķi pieaug ar vecumu. Runājot Valda Krāslavieša vārdiem:

Kur sākas debesis? Kur beidzās sili? –
Viss nu ir sakusis sudraba mirgā...
Kur zili zied ezeri, zili zied lini,
sērst jāju atmiņu palsajā zirgā.

 Saplānoju šovasar 3 dienu turneju pa Latgali. Piektdienas pusdienlaikā segloju savu karieti, sēdināju iekšā  radus un draugus un devāmies ceļā. Ceļš no Jūrmalas vijas gar gleznaino Daugavas kreiso krastu uz Jēkabpili.

Ceļš gar Daugavas krastu.

Tomēr Jēkabpils nav mūsu pieturpunkts. Apstāšanās un atpūtas pauze paredzēta Līvānos.

Līvāni.

Līvānu reklāma saka: “Pilsētas lepnums ir ar ES finansiālu atbalstu uzceltais Latgales mākslas un amatniecības centrs ar izstāžu zāli, semināru un mācību telpām, vēsturisko ekspozīciju un fondu glabātuvi, kā arī amatniecības izstrādājumu tirdzniecības zonu. Centra uzdevums ir apzināt un popularizēt Latgales amatniecību, kā arī radīt jaunus un konkurētspējīgus produktus tūrisma tirgū”. Ja jau pilsētas  lepnums, tad tur arī dodamies. Dodamies un atduramies pret aizlieguma zīmi 500 metrus pirms lepnuma. Izrādās ka pilsēta svin savus svētkus. Laukumā aiz centra-muzeja, starp Daugavu un  Dubnas upi, gatavojas koncertam, ceļ estrādi. Kas būs ja katrs ar auto ieradīsies, kārtības nebūs. Tāpēc kā katrā svētā vietā vienmēr jāpaiet kāds gabals kājām. Mierinu sevi, ka tas veicina domu sakārtošanu un sagatavošanos jaunumu uztverei. Ejot konstatēju ka Dubnas upe pamatīgi aizaugusi. Aizaugusī Dubna  kontrastē ar  Daugavas plašumu un varenību. Vajadzētu pilsētai upīti patīrīt, būtu skaistāk.

Latgales mākslas un amatniecības centrs.

Muzejā galvenā ekspozīcija saistās ar nostalģiju par Līvānu vēsturisko ražotni- stikla rūpniecību. Katrā ģimenē atradīsies pa kādam Līvānu stikla izstrādājumam- glāzei, karafei vai puķu vāzei. Te tos var apskatīt lielā vairumā.Tādus vairs Līvānos  neražo, tas ir miris un cauri. Tikai atmiņas un vēl stikla pilsētas imidžu uztur kāds meistars, kurš pārdošanai izpūš stikla putniņu ar krāsainu asti. Piemiņai šos stikla suvenīrus  šajā centrā var nopirkt. Tomēr Līvāni ir saglabājuši stikla galvaspilsētas statusu. Zināms, ka divi uzņēmumi Līvānos ražo augsti tehnoloģisku produktu- Stikla šķiedras gaismas vadus. Par to informāciju šajā centrā neatradu.

Toties  vesela zāle veltīta pagātnei. Programmējamās stelles, kubuli, alus vārīšanas ierīces, bērnu šūpulis un cita senatne.

Blakus centram atrodas vafelnīca. Vafeles ar medu, zapti, saldējumu un t.t.

Ko tad vēl apskatīt Līvānos. Protams oriģinālos pilsētas solus. Sols ar naglām deputātiem, skolas sols, sols pirts baļla, spararats.

Nez vai sēdēt šeit ir patīkami.

 Ceļojuma grafiks ciets. Daudz jāredz, daudz jānobrauc.

Dodamies tālāk uz Preiļiem.

Preiļi.

Mērķis apskatīt Preiļu pili un parku. Pils, zirgu stallīs, kapela veidoti neogotikas stilā. Šie īpašumi saistās ar Borhu ģimenes vārdu. Parka ieeja ir no  ķieģeļim veidoti vārti. Iespējams tāpat kā visa pils arī vārti veidoti neogotikas stilā.

Restaurētā Borhu muižas kapella.

 Tūlīt pie parka ieejas ir restaurētā muižas kapella. Borhu kapelā apskatāmas Itālijas, Spānijas un Nīderlandes renesanses laikmeta gleznotāju darbu reprodukcijas un tēlnieces Ēvī Upenieces skulptūras. Reprodukcijas veidojuši mākslas akadēmijas studenti. Projekta iniciators un galvenais sponsors ir Preiļu pusē dzimušais, Kanādā dzīvojošais pensionētais ārsts, kardināla Julijana Vaivoda fonda priekšsēdētājs, liels mākslas cienītājs Eduards Upenieks. Kapella ir vienīgā restaurētā ēka parka teritorijā. Kapellā brīnišķīga akustika. Zem kapellas atrodas Borhu dzimtas kapenes. Borhu dzimtai ir piederējusi  ceturtā daļa no visas Latgales.

Muzeja direktore ar lepnumu stāstija par kapellu un Preiļu novada ļaudīm. Viens no tādiem bija Jāzeps Baško- lidotājs. Vispār, 20.gadsimta sākumā latvieši ir bijuši traki uz lidošanu. Aptuveni 200 latviešu lidotāju dienēja Krievijas armijā.

Preiļu pils vēl gaida restaurāciju.

 Bet mums jādodas tālāk.

Lūznavas muiža.

Lūznavas muižas kungu māja sākta būvēt 1905. gadā. Ēka ir ļoti neparasts romantiskā jūgendstila paraugs, kas būvēta, cenšoties īstenot 20. gs. Eiropas arhitektūras un mākslas tendences. 

Lūznavas muiža.

2015. gada sākumā Lūznavas muiža tika atvērta apmeklētājiem pēc rekonstrukcijas, tagad attīstoties kā starptautisks mākslas, mūzikas un vides izglītības centrs, kā arī semināru, apmācību, plenēru, radošo darbnīcu un dažādu meistarklašu norises vieta.

Jāpiebilst ka muiža ir populāra vieta kāzu organizēšanai. Muižas restaurācija paveikta lieliski.

Zosnas vecā baznīca.

Latgale ticības zeme. Ik uz soļa sastopamas grandiozas baznīcas. Lūk ko saka dzejnieks.

Tur zeme un altāri vīraku elpo,
ziedos slīgst krusti, ceļi un mājas.
Zvaigžņu atspulgus ezeri auklē –
Dievs vēl ar cilvēku tur sarunājās...

/Valdis Krāslavietis?

Braucot prom no Lūznavas aprunājamies ar vietējiem iedzīvotājiem. Sakām ka brauksim uz Zosnu apskatīt veco baznīcu, bet nezinām vai tur tiksim. Mums izstāsta kā šo jautājumu risināt. Atslēgu turētāja dzīvojot blakus mājā un ir ļoti atsaucīga kundze. Jābrauc pa grants ceļu. Tā, ka ir nosmidzinājis lietutiņš, ceļš nav putekļains, toties mazliet dubļains. Mašīna no melnas ir pārvērtusies baltā mašīnā. Piebraucam pie baznīcas. Neesam vēl sapratuši, kura ir tā māja, kad laipnā tante jau pati nāk ar atslēgām.

Zosnas baznīca, mazākā baznīca Latgalē.

 Lūk ko par šo baznīcu rakstija laikrakstā  Diena Inese Liepiņa: https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/tuvplana/dievu-ludz-pilis-un-budinas-14173416

Ikviens, kas kaut reizi metis loku cauri Latgalei, būs ievērojis, ka tās ceļmalām raksturīgas baznīcas un krucifiksi, kas slejas teju aiz katra pagrieziena. Netālu no Rēzeknes, kādā Rāznas Nacionālā parka nomalē, savu vietu atradusi arī šķietami necilā Zosnas Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca, kas tiek uzskatīta par vienu no mazākajiem Latvijas dievnamiem – tā ir tikai desmit metru gara un septiņus metrus plata, turklāt pašos pirmsākumos nams bijis vēl mazāks.

Tikai ar cirvi

Dievnams uz akmens mūra pamatiem par tautas ziedojumiem celts 1800. gadā, un, kā zina teikt prāvests Haralds Broks, ap 1982. gadu baznīca tika pārbūvēta un kļuva par pieciem metriem jeb teju uz pusi garāka. Zosnas baznīca ir koka guļbūves celtne, kas apšūta ar dēļiem, rotāta ar skārda jumtu un koka grīdu. Runājot, ka ēka darināta tikai ar cirvi, izmantojot pašu kaltās naglas. Interesanti arī, ka baznīcu vēl aizvien slēdz ar vairāk nekā 100 gadu vecu atslēgu.

Draudzes priekšnieks stāsta, ka pie tās bieži piestājot garāmbraucēji, lai palūkotos, kas tad slēpjas aiz necilā namiņa sienām. Un tur nudien ir ko redzēt – baznīcā ir trīs altāri, galvenajā ievietota Svētā Miķeļa glezna, sānu altāros redzama Svētā Antona un Jaunavas Marijas glezna Madonna ar bērnu. Atsevišķi rituāla priekšmeti, piemēram, krucifikss un gleznas, esot pat 50 gadu vecāki par pašu dievnamu, jo tie atvesti no citas, netālu nojauktas, baznīcas.

Pētot internetā informāciju par Zosnas baznīcu, konstatēju dažādās lapās vienādus tekstus. Redzams, ka autori bez iedzliināšanās jautājumā ir pārkopējuši tekstus viens no otra. Šajos tekstos izskan doma, ka baznīcā ir slavena glezna  Madonna ar bērnu. Tā arī nesapratu, ar ko šī glezna ir slavena. Tā nav centrālā altāra glezna, bet sānu. Nav skaidrs.

Atgriežamies pie saknēm Andrupenes kapos.

Manas saknes atrodas Andrupenes pagastā. Te dzimtās mājas bija abiem maniem vecvecākiem. Pateicoties padomju varai šīs saknes ir rautas un nīdētas, pat tik stipri, ka nav viegli atrast  vietu, kur tās augušas. Andrupenes kapi ir pēdējais pieturas punkts viņiem šajā saulē.

Mani senči. Dusiet mierā.

 Vismaz pēdējā vieta atmiņām. Kapos vēl atrodams kapu piemineklis manam vecvectēvam. Bet cik ilgi? Vieta vajadzīga nākošajiem aizgājējiem. Filozofisks jautājums, cik ilgi tu dzīvo tuvinieku atmiņās. Droši vien kamēr tavs kaps tiek apkopts. Un kā ir pareizi?

 Liktenis steidzīgi Dzīves grāmatu šķir.

Ko cilvēki piemin,

Tas vēl starp dzīvajiem ir.”  /J.Osmanis/

Pirmās ceļojuma dienas programma ir piesātināta. Vakarā Rēzeknes Gorā koncerts. Vajag arī paspēt iekārtoties naktsmājās.

Viesu nams Zaļā sala.

Viesu nams atrodas tikai 10 minūšu brauciena attālumā no Rēzeknes centra. Garām tek Rēzeknes upe. Izrādās ka Eiropas naudu var arī nezagt un uzbūvēt viesu namu kā to solijuši projektā. Jā, šei es atgādinu eksprezidenta projektu, kurš par Eiropas naudu uzcēla sev māju. Saimniece Rita ļoti laipna un runīga. Brokastīs var labi paēst, kafija arī garšīga. Numuriņi tīri un mājīgi.

Vakara koncerts Gorā.

Šovakar klausīsimies Nastaševa mūziku Lēnajās dejās. Šoreiz Lēnās dejas būs koncertzālē Gors. Diena bija diezgan noslogota, nobraukti 400 km un ļoti gribas ēst. Par laimi ir restorāns pašā Gorā. Salāti un alus dabūjami ātri. Kad esam iestiprinājušies, var doties uz jumta terasi klausīties mūziku. 

Lēnās dejas. Nastaševs.

Publika jau sanākusi. Sēžamo spilvenu nav  daudz un tie jau aizņemti.

Bet mums veicas, satiekam radinieci Dairu, kura izgādā vecajiem kauliem krēslus. Varam klausīties mūziku ar komfortu.

"Dziesmas ir domātas baudai, lai tās klausītos un gūtu baudu, un deja – tā ir citāda komunikācijas forma, kas nāk tad, kad vārdi ir lieki," saka Vladislavs Nastavševs.

Пароход бежит, стучит,

В мерном стуке мне звучит:

«Успокойся, друг мой, скоро

Ты увидишь нежность взора,

Отдохнешь от скучных мук

В сладких ласках прежних рук»

Pirmais nedarbs (diena) nu ir beigts, bet jau nākamais tiek steigts! 

Rēzekne.

Jau sen bija vēlme paklausīties koncertu slavenajā koncertzālē Gors. Nu tas ir piepildījies. Bez tam radiniece Daira, kura tur strādā,  apsolija  ekskursiju pa koncertzāli. Pirmais atklājums bija, ka Gors tas pat gars jau vien ir.

Latgales vēstniecība GORS ir Baltijā pirmā no pašiem pamatiem celtā akustiskā koncertzāle. Tā ir viena no ievērojamākajām 2013. gada būvēm Latvijā.

Izcila akustika, lieliska pasākumu programma, vieta koncertiem, izstādēm, kino, semināriem un citiem pasākumiem – tas viss raksturo Latgales vēstniecību GORS.

Koējā platība 13 000 m2. Izmaksāja vairāk kā 12 milj.Ls.

Zāles pārstedz ar lielajām transformācijas iespējām. Piemēram mazās zāles soli var tikt novietoti gar aizmugurējo sienu, ļaujot izmantot visu telpu. Tāpat lielās zāles skatuve un priekšējā grīdas daļa var tikt izlīdzinātas. No terases paveras skaists skats uz pilsētu.

Gors, lielā zāle, gatavojas Mis un Misters Rēzekne.

Pēc ceļojuma komandas prasības piestājam Austrumlatvijas radošajā centrā “Zeimuļs’. Zeimuļs atrodas atrodas Rēzeknes pilskalna pakājē. Interesanta arhitektūra. Tur notiek bērnu un jauniešu neformālās izglītības nodarbības. Neko arī vairāk par Zeimuļa kompleksu pateikt nevaru.

Prom no putekļiem un dūmiem pie dabas krūts. Pusstundas brauciens un parādās Rāznas ezers.

Silta diena un Rāzna aicina nopeldēties. Apstājamies it kā piemērotā vietā. Uzģērbjam peldkostīmus un sākam brist ezerā iekšā. Pēc laiciņa skaidrs, vieta peldēšanai nav īstā. Kāpjam mašīnā iekšā un dodamies meklēt kur var nopeldēties. Parādās uzraksts ”Kūpinātas zivis”. Arī zivis sagribās. Pēc ilgas braukšanas gar krastu un vietējo atpūtnieku isprašņāšanas atrodam vietu, kur peldas visi. Atceros līdzīgu gadijumu pie Balatona ezera. Tur mēs naktī bridam ezerā, bet dziļāk par ceļiem ūdenī netikām. Balatonā tas notika nakts laikā. Rāznā bridām ap 150 metrus un sasniedzām ūdeni krūšu līmenī. Var teikt ka nopeldējamies, atsvaidzinājamies jau nu noteikti. Turpat netālu atradām māju kur tirgo zivis. Divi lieli žāvēti brekši. Kur tos lai ēd? Saimniece iesaka netālu esošo Kaunatu. Nopērkam baltmaizi un alu. Izmantojam pretīm baznīcai esošos, domājams, tirgus beņķus. Restorāns svaigā gaisā ar dieva svētību un skatu uz baznīcu. Sevišķu ašiotāžu mūsu pusdienas vietējos cilvēkos neizsauc. Tikai viens suns apciemoja mūs. Viņš kategoriski atteicās no mūsu zivs produktiem.

Pusdienas svaigā gaisā.

Krāslava.

Esam iekavējuši programmu, tāpēc vajag izlaist mākoņkalna apmeklējumu. Dodamies taisnā ceļa uz Krāslavu, jo tur ir pilsētas svētki. Mūs sevišķi interesē Krāslavas pils parkā esošie gastronomiskie pasākumi.

Krāslava ir viena no skaistākajām un tūristu iecienītākajām Latgales pilsētām. Tā atrodas tā sauktajā Latvijas Šveicē - apvidū, kur Austrumlatvijas augstienes pauguru virknes nolaižas vistuvāk Daugavai. Krāslavas centrā rūc motocikli. Visi gribētāji tiek izvizināti ar jaudīgiem močiem. Drošības līdzekļi (ķiveres)  netiek lietoti. To mēs nevaram noskatīties. Pavisam cita aina paveras parkā. Spēlē pūtēju orķestris. Valda jautrība. Ciemojas baltkrievi ar savām gastronomijām. Sevišķi patīkami ka ar šo un to cienā par brīvu. Ieēdu mednieku zupu. Uzdzēru kaņepju šņabi. Vajadzēja būt apsviedīgākam, dabūtu vairāk labumu par brīvu.

 Krāslavas nozīmīgākais kultūrvēstures un arhitektūras piemineklis ir grāfu Plāteru pils komplekss - 1791.gadā celtā kungu māja, ko paši krāslavieši lepni sauc par pili, saimniecības ēkas un baroka stila parks.

Krāslavas pils

 Šeit jāpiemin slavenā Plāteru dzimta.

Grāfu Plāteru dzimtas izcelšanās meklējama viduslaiku Vācijā, Vestfālē, kad 1210.gadā pirmo reizi tiek minēts Vestfāles bruņinieks Humberts fon Plāters. Plāteru senči Baltijā ieradās kopā ar krustnešiem. Apmetoties Latgalē, viņi asimilējās un pieņēma poļu kultūru, veidojot radniecīgas saites ar Zībergu dzimtu. Laiku gaitā Plāteri-Zībergi kļuva par vienu no ievērojamākajām  un  ietekmīgākajām  dzimtām  Latgalē.  Viņu  īpašumi atradās ne tikai Latgalē, bet arī Vidzemē un Kurzemē, kā arī Polijā un

Lietuvā. Par Plāteru-Zībergu līdzekļiem uzbūvētas vairākas muižas, pilis, 1

baznīcas, ierīkoti parki, kas ir saglabājušies arī pašreizējā Daugavpils un

Ilūkstes novada teritorijā. Šis grāfu Plāteru-Zībergu devums ir neatņemama novadu kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa un nozīmīgi apskates objekti.

Vēl Plāteru dzimtas pārstāvji izcēlās ar cīņu pret Krievijas varu. Viens no Plāteriem tika nošauts Daugavpils cietoksnī. Savukārt Emīlija Plātere ir Poļu nacionālā varone. 

Emīlija Plātere nodzīvoja tikai 25 gadus. Šajā īsajā laikā radija legendu.

Atgādina Žannu Darku.

Paēduši, padzēruši dodamies tālāk.

Vecsalienes muiža.

Mūsu mērķis Vecsalienes muiža sauktā arī par Červonkas muižu. Internets par muižu raksta sekojošu.

Červonkā, Daugavpils novada Vecsalienas pagastā, ir viena no retajām Augšzemes muižu ēkām, kas saglabājusies tik labā stāvoklī līdz pat mūsdienām. Gleznainā pils, kas izskatās kā no pasakas, būvēta 1870. gadā neogotikas stilā. Muižas pils celtniecība ilgusi trīs gadus, izmantoti vietējie materiāli – sarkanie ķieģeļi no vietējā cepļa, un no Daugavas krastu dolomīta dedzinātie kaļķi. Par to, kas ir ēkas arhitekts, ziņas ir pavisam skopas, nav pat zināms tā vārds.

Pils labi saglabājusies. To izmanto vietējā pašvaldība. Paceļu savu dronu un nofotografēju šo skaisto celtni.

Vecsalienas muiža.

Vakarā paredzēta laivošana pa Daugavu.

Tāpēc sākam virzīties uz rezervētajām nakts mājām, “Baltais krogs” Naujenē. Sazvanītais saimnieks paziņo ka notikusi kļūda, Baltais krogs esot aizņemts, bet viņš jautājumu risinās. Paēdam vakariņas krogā un gaidām zvanu. Vieta nakšņošanai būs kempingā “Ozianna”. Dodamies uz Oziannu. Laiks laivošanai pa Daugavu. Mums piešķir plastmasas laivas un peldvestes. Mierīgs vakars, Daugava veļ savus ūdeņus, dažā vietā straujāk, citur rāmāk. Viens km pret straumi un tad lejup. Sen nav laivots. Labs emocionāls piedzīvojums. Vēl lielāks tas sanāk ar to, ka sava tizluma dēl, kāpjot laivā iekrītu ūdenī. Esmu sadalīts divās daļās, slapjā roka un sausā roka. Līdzīgi kā analfabētam zaldātam- seno –saloma.

Beidzot mums ir izbrīvēta istabiņa kempingā. Iekārtojamies. Kempingā ir daudz iceļotāju, kuri šeit jau sen un labi iekārtojušies. Dziesmas skan tālu pāri pusnaktij. Sen nav nepiedzīvota šāda tūristu romantika. Tukšojot šmakovkas budelīti iepazīstam vietējos iedzīvotājus. Tās ir zemes bites. Viss laukumiņš pie mājiņas noklāts ar maziem zemes konusiniem, kuriem vidū caurums. Un tad nāk iedzīvotāja, bite vai lapsene. Žmik un caurumā iekšā. Neviens no mums necieta. Sadzīvojām draudzīgi.

Daugavas loki.

Arī otrā ceļojuma diena cauri.

Ceļamies, vācam mantas un taisāmies brokastīs uz Balto krogu. Tā kā Kempinga īpašnieks jūtas vainīgs par misēkli ar viesnīcu, viss pasākums Oziannas kempingā mums izmaksāja ļoti lēti. Pēc brokastīm dodamies skatīt Slutišķu vecticībnieku sādžu.

Slutišķu vecticībnieku sādža.

Apskates objekts izrādās viena māja ciematā. Vecticībnieki dzīvoja sādžās, ne viensētās, kā latgalieši. 17. gs. beigās Krievijā sākās vecticībnieku vajāšana, un, glābjot savu dzīvību un sargājot senču ticību, tagadējā Latgales teritorijā sāka parādīties pirmie bēgļi. Lielas atšķirības reliģiskajos rituālos nebija. Vai krustīšanās ar  diviem vai trim pirkstiem ir liela atšķirība. Ja uz to nenorādītu, daudzi pat neievērotu. Galvenais vajāšanas iemesls, es uzskatu,  bija nepaklausība. Tas ir krievijai raksturīgi, nepaklausība izsauc neiecietību pret citādi domājošiem.

Vecticībnieku sēta.

Mūs sagaida gide Ludmila (Ljudjam milaja). Mājas teritorija apjozta ar žogu un ir ieeja caur speciāli izveidotiem viesu vārtiem. Māja ir koka guļbūve ar augstiem sliekšņiem un zemām durvīm. Tādai uzbūvei var būt vairāki iemesli. Pirmais, lai saglabātu siltumu, otrs lai apgrūtinātu svešajam ātru iekļūšanu mājā. Māju logi izdekorēti ar ažur veidīgiemkokgriezumiem. Arī logu slēģi ir izdekorēti. Mājas iekārtojums un izvietojums man atgādināja mana vectēva mājas uzbūvi. Laikam strādājot Krievijā būs to noskatijis. Tikai mana vestēva sēta bija lielāka. Izrādās šīs mājas saimniekam bija ļoti maz zemes (varbūt hektārs). Ar to vajadzēja pabarot ģimeni. Kā viņi iztika, tas ir noslēpums.

Tālāk mūsu ceļš ved uz lielpilsētu Daugavpili.

Ienirstam šaurajos Daugavpils cietokšņa vārtos. Te tad arī pavadīsim lielāko dienas daļu. Ceļojuma nogurums rada nelielu pofigisma sindromu un uztveres spēju samazināšanos. Centīšos to pārvarēt.  Krāšņākā puķe cietoksnī ir Marko Rotko mākslas centrs. Ja Rotko centrs ir puķe, tad manu uzmanību piesaistošo restorānu, varētu nodēvēt par dārzeni. Abām šīm vietām bija liela loma cietokšņa apmeklējumā.

Marka Rotko centrs.

Marks Rotko.

Centra administrātors uzdot mums jautājumu: Ko vēlaties redzēt”? Nu kā ko, Marku Rotko protams. Man izaugušam socialistiskā realisma klimatā saprast dažādas abstrakcijas, tur vajag pacensties. Rotko pat tiek dēvēts par apstrakto ekspresionistu. Dodos mākslas virzienu pētīšanā. Ekspresionismā tiek izmantotas nedabīgas krāsas un tiek gleznots ar ātriem, paviršiem otas triepieniem, kas gleznām kopumā liek izskatīties nedabīgām. Ekspresionisti uzskata, ka mākslai nav jābūt perfektai un skaistai, bet tai ir jāataino sajūtas.

Norvēģa Edvarda Munka Kliedziens, ekspresionisma paraugs, man pat patīk. Vairāk gan man patīk Gustava Klimta gleznotās sievietes. Bet tas jau ir Jūgenstils.

Es un Rotko.

Savukārt abstrakcionisms ir mākslas virziens, kuram raksturīgs krāsu un formu attēlojums, nevis konkrēti objekti vai tēli. Bieži abstrakcionisma gleznās ir attēlotas vienkāršas ģeometriskas figūras, vai pat vienā tonī nokrāsota plakne, taču tajā ir jāprot saskatīt emocijas un subjektīvu pārdzīvojumu.

Pēdējais teikums attiecas par Marko Rotko daiļradi. Pagaidām man ir grūtības sajust emocijas un pārdzīvojumus Rotko darbos. Bet tā ir mana problēma. Man ir izauksmes iespējas.  Uz Marka Rotko diženumu norāda tas, ka viņš mākslas pasaulē tiek atzīts un tiek minēts starp 100 izcilākajiem visu laiku gleznotājiem. Savukārt Ratko glezna Royal Red and Blue, ietilps 100 labāko gleznu sarakstā.

Pats cietoksnis ir milzīgs komplekss. Lai apskatītu visu cietoksni, bija nepieciešams braukt ar mašīnu. Skaidrs ka kādreiz vēl cietoksnī vajadzētu atgriezties.

Un tad gar leišmalu uz mājām. Pa ceļam vēl piestājam Bebrenes muižā. Šī muiža arī saistās ar Plāteru vārdu. Un tad pa Sēlijas remontējamajiem ceļiem ātri, ātri uz mājām.

Īss bij mans sapnis svešajā naktī –
atmodies jūtos es labāks un tīrāks.
Latgale mana – jaunības zeme,
Vēl skurbina mani tavs atmiņu vīraks. 

/dzejoļa autors Valdis Krāslavietis/

Vēl daži ceļojuma attēli.

Lūk te arī viss. Bija labi