Slēpošana Bukovelā 2017-18.

 Izveidojās tādi apstākļi, kad visiem maniem mazdēliem gada nogalē ir brīvdienas un tas deva man iespēju, pēc pāris pārtraukuma gadiem, atkal paslēpot kopā ar viņiem. Kur brauksim? Izvēle krita par labu Bukovelai, vieta kura strauji attīstās kā slēpošanas kūrorts. Vieta ārpus EU. Toties cenas pieņemamas. Nokļūšanas un dzīvošanas izmaksas ap 400 Eiro uz censoni un pacēlājs uz 5 dienām tikai 75 Eiras.

Gucuļi tautas tērpos.

Par jaunās Bukovelas rašanos. Kas tā tāda un kur tā atrodas? Bukovela atrodas Karpatos, Ukrainas rietumos, netālu no Rumānijas robežas. Jauns slēpošanas kūrorts, kuru sāka veidot tikai 2001.gadā. Vietējie domā ka tajā tiek ielikta austriešu nauda. Naivie vietējie, ukrainas oligarhi paši ir pietiekami bagāti, lai to celtu par savu naudu. Tik bagāti, ka viņi ne tikai būvē Bukovelu, bet arī pērk slavenu kūrortu Austrijā. Austrieši ir tikai izpildītāji, tiek izmantota viņu pieredze slēpošanas trašu veidošanā. Slavenākais vārds Bukovelas īpašnieku sarakstā ir ukrainas oligarks Igors Kolomoiskis. Pat gāztā prezidenta nauda caur dažādiem caurumiem ieplūst šajā projektā. Par to var palasīt šeit http://dosye.com.ua/articles/2015-03-27/hozjaeva-strany-bukovel-/95049/

Bukovelas trases.

Ceļš uz Karpatiem. Aigars būs tas, kurš par mums rūpēsies nākošās 7-8 dienas. Emīlu, Tomu, Vitoldu un divus vipetu sugas suņus savāc ap 22:00 Jūrmalā. Tālāk mēs braucam paņemt Volkswagen busiņā trīs simpātiskas lēdijas, Inesi, Rūtu un Agnesi. Komplekts un brauciens var sākties. Busiņš ienirst naktī un caur Lietuvas, Polijas plašumiem pieripo pie Polijas-Ukrainas robežas. Aigara pareiza robežpunkta joslas izvēle nodrošina ka robežu šķērsojam ātri, aptuveni stundas laikā. Iezīmējas problēma ar suņiem. Poļi ielaiž suņus Ukrainā, bet atpakaļ gan tos nelaidīšot. Lūk problēma, bet to risinās vēlāk. Tagad turpinām ripināt pa Ukrainas ceļiem, kuri par lielu pārsteigumu ir jau saremontēti. Lasīju, ka Janukovičam atņemtā nauda arī ir ielikta ceļu sakārtošanā.
Pamalē redzami gleznaini saulrieta mākoņi.

Ukraina sagaida mūs ar mākoņu gleznām. Aigara foto.

Beidzot pēc 17 stundu braukšanas un pēc daudzām pīpēšanas atpūtas pauzēm,  plkst.17:00 ierodamies Jablunicas ciemā. Tas ir 15 km no Bukovelas slēpošanas trasēm. Mūs sagaida mājas saimnieks, kurš ir vietējās skolas matemātikas skolotājs. Statistika rāda ka vidējā alga šajā rajonā ir mazāka par 200 Eiro, tāpēc ir jānodarbojas ar privātbiznesu, ko tad vietējie arī dara. 

Lūk šajā mājā mēs dzīvosim 6 dienas.

Sadalām iztabiņas, katrā pa 2 cilvēki. Meitenes negrib šķirties un iekārtojas visas trīs vienā. Mums ir kopēja istaba ar lielu galdu, dīvānu un virtuves iekārtu. Šajā istabā turpmāk notiks sīvi kāršu kari un dažreiz brokastu ēšana un kafijas dzeršana. Uz visiem 8 iedzīvotājiem, mums ir tikai viena vannas istaba un viena tualete. Mmm, tā kā par maz. Tomēr publika izrādijās pacietīga, domstarpību un kautiņu pie tualetes durvīm nebija.

Kārtis un vietējais alus. Cīņa var sākties.

Gucuļu tradicionālā arhitektūra ir šādās mājās. Tā atradās mums kaimiņos ceļa otrā pusē.

Tradicionālas aizkarpatu mājas. Visapkārt koks.

Gucuļu dienišķā maize – nacionālā virtuve. Mūsu ēdināšana notika divas reizes dienā, brokastis un vakariņas. Vakariņas gatavoja vietējā saimniece Kristīne un mums vajadzēja savus 400 metrus kāpt kalnā pie viņas uz ēdnīcu. Ģimenei kura mūs baroja bija gan viesu māja, gan ilgas stundas strādājošs un droši vien uz pirmo pieprasijumu atverams veikals, gan inventāra noma un protams liela ēdnīcas telpa. Ar ko tad mūs baroja? Dabiski, naturāli produkti, gucuļu nacionālie ēdieni. Populārs ēdiens ir gulašzupa ar nosaukumu Bogračs.

Gucuļu iecienītais Bogračs. Piparota gulašzupa. 

 Mājas māte brīdināja, ka viņi paši ēdot daudz asāku zupas variantu, nekā dod mums. Populārs ir arī borščs un sēņu zupa. Sēnes šajā apvidū aug kā trakas. Vietējie izmanto tikai baltās sēnes. Sēnes gan marinē, gan kaltē. Vienu dienu mūs cienāja ar kartupeļu sacepumu, kurā bija tomāti, gaļa un gar malu izvietotas ceptas olas, īsts lauku paēdiens.

Kas tik tur nav iekšā. Buļba, sēnes, gaļa, tomāti un t.t. Sevišķi garšīgs tas un t.t.

 

Visi ēdāji ir sajūsmā par šedevru. Itsevišķi ja var to papildināt ar to kas tajā izskatīgajā pudelē.

Populāras ir kartupeļu pankūkas pildītas ar sieru vai gaļu. Biezpiena plācenīši. Un to visu varēja aplaistīt ar mājas vīnu, vai samogonu. Samogons esot tas ko ražo paši mājās, gorilka- tas ko ražo rūpnīcas. Pie stiprā dzeramā bija sagatavota zakuska. Uz koka irbulīša uzvērts speķa gabaliņš, rupjās maizes klucītis un skābēts kurķis. Labs komplekts pēc samogona iedzeršanas. Speķis vienmēr stāvēja uz galda. Gucuļiem ir arī anekdote. Saka ka speķis veicina sklerozi. Taisnība, kad apēdu speķi, aizmirstu pēc tam paēst.

Vienu vakaru ēdām restorānā. Restorāna nosaukums Vecā koliba.

Koliba tas ir restorāns, kur ēdienu gatavo uz atklātas krāsns. 

Krāsns atrodas restorāna zālē, tā ka apmeklētājs var pasildīt rokas un redzēt kā gatavojas ēdiens.

Vienā zālē divi muzikāli gucuļi izklaidēja publiku ar dziedāšanu. 

Un cik tad izmaksāja vakariņas, Jūs jautāsiet? Šašliks ar diviem aliem ~6,5 Euro. Neiedomājama cena Rīgā.

Alus veikalā maksā 50-67 centi. Rēķinot dzīves dārdzību alos, sanāk ka mums dzīve dārgāka par 60% vairāk kā Gucuļščinā.

Nu tad par slēpošanu. Lielāko tiesu ar sniegu mums veicās. Sniegs bija un trases bija lietojamas. 

Attēloti mani sasniegumi Bukovelas trasēs vienā dienā. Mana mīļākā trase N.14. To tad es arī noplicināju. 

Vienīgā neveiksme bija 1.janvārī, kad bijām iedomājušies ka nakts slēpošanai būs apstrādāta trase. Tur mēs kļūdijamies.Trase bija sajāta un mīksta. Nekā no lielās slēpošanas nesanāca.

Īpatnējāka, salīdzinot ar rietumu kalniem, ir kultūra uz kalna. Rindā pie pacēlāja kāds vienmēr centīsies ielīst priekšā.

Mazliet aizsvīdis objektīvs. Trases N.14 pacēlājs.

Mana iemīļotā trase bija 14. Uz tās ir divas kafejnīcas, kalna galā un pa vidu picērija. Sildošais dzēriens tēja ar rumu. Redzēju kā viens kungs nesa veselu karafīti ar gorilku. Varbūt viņš netika no kalna un nolēma ieraut drosmei.  

Esam augšā.

Te mēs ar Tomu kalnā visaugstākā 1300 metri.

Apkārtnes iepazīšana. Mums tuvākā apdzīvotā vieta bija pilsēta Jaremča. Pēc Polijas Pirmās dalīšanas 1772. gadā teritorija iekļāvās Austrijas impērijā (Austroungārijā) un bija tur līdz Pirmā pasaules kara beigām. Pēc Pirmā pasaules kara Jaremče iekļāvās jaunizveidotajā Polijas valstī, un attīstījās kā kūrorts. 1939. gadā, pamatojoties uz Molotova-Ribentropa paktu, PSRS iebruka Polijā, un Jaremče tika iekļauta Ukrainas PSR. No 1941. gada līdz 1944. gadam Jaremče atradās vācu okupācijā. Pēc kara pilsētas poļu iedzīvotāji tika pārcelti uz Poliju. No 1991. gada - neatkarīgās Ukrainas sastāvā. To rakstu tāpēc, ka vēstures pēdas redzamas arī pašlaik. Lūk viadukts - tilts celts Austroungārijas laikā. 

Austroungārijas laikā būvēts tilts.

Skaistās un drosmīgie tilta iekarotāji.

Šī ainava man pašam patīk.

Daudzās svētvietas laikam liecina par dievticīgo poļu ietekmi.

Apmeklējām skaistu ūdenskritumu Huk (Guk) kurš atrodas kalnos 900 metru augstumā. Lai pie tā nokļūtu, vajag 5 km braukt gar upītes krastu pa diezgan izdangātu ceļu. Paša ūdenskrituma augstums ir 15 metri.Ar vārdu Guk ukraiņi apzīmē troksni. Tiešām ūdenskrituma radītais troksnis dzirdams jau pa gabalu.

Huk ūdenskritums.

Kalni, čalojoša upīte un laimīgi ceļotāji. Mazliet jūt ziemu 900 metru augstumā.

Kad dabas skaistumi izbaudīti, komanda pievēršas praktiskākām lietām, dodas iepirkties. Netālu no Jeremčas, Prutas upes abos krastos, izveidots Gucuļu suvenīru tirgus. Šeit var nopirkt izstrādājumus no vilnas, ādas koka. Kandžu, mājas vīnu un medovuhu. Sevišķi  daudz dažādu tēju. Bet pāri visam sēnes, kaltētas, marinētas un kā tur vēl sakonservētas. 

Nu ko tad pirksim?

Šī bilde veltīta Aigaram. Aigar, ši upe ir Pruta, slavena Karpatu upes. Pat pa viņu neesmu braucis, bet zinu daudzus kuri to ir apseglojuši.

Lūk tirgus.

Gaiss, fiziskās aktivitātes un iepirkšanās drudzis  rada miesas nogurumu. Aigars griež savu dzelzs rumaku uz lauku pirts pusi. Sagaida pats saimnieks, priecīgs ka nu būs grivnas kešā. Parasta lauku māja, tajā ar malku kurināma pirts. Tomēr odziņa atrodas upes krastā. Liels čuguna katls, kurā varētu vārīt zupu visam ciemam. 

Varētu arī zupa sanākt.

Wav.

To kurina ar malku un sākumā liekas ka ūdens ir par karstu, lai tur ielīstu. Bet tas tikai sākumā. Un tad mēs tajā sutināmies. Ja kļūst neizturami, tad dipu, dapu pa celiņu un nezināma nosaukuma upē iekšā. Kā tad skudriņas dzeļ, uh. Tā neslēpošanas diena tika skaisti pavadīta.

Jaungada sagaidīšana. Sen nebiju sagaidijis Jauno gadu ārpus Latvijas. Tā ka šī gada sagaidīšana man bija īpašs notikums. 

Jaungada sagaidīšanas galds jau klāts.

Sagaidījām kopā ar saimnieka ģimeni. Galds bagātīgi klāts, paēdām kārtīgas vakariņas, lai varētu godam svinēt. Tosti, laba vēlējumi. Un tad salūts kalnos. 

Saimnieks ar dēlu arī vēro salūtu.

Vājākie indivīdi tādi kā es līdu gultiņā ap diviem. Izturīgākie tikai septiņos no rīta, pēc sieviešu un vīriešu attiecību noskaidrošanas. Skaidrs ka slēpošana varēja notikt tikai vakarā, ja vispār varēja notikt. Un par aplauzienu jau rakstiju. Kurš tad Jaunā gada dienā gatavos trasi, naivums. 

Pirms doties mājās papētīsim, kas tie tādi Gucuļi?

 http://slavyanskaya-kultura.ru/ethnography/guculy.html

Ukrainā eksistē divi nacionālie poli- rietumos Karpati un austrumos Zaporožje. Rietumos Gucuļi, austrumos Hoholi.

Vārda guculs izcelsmei ir vairākas hipotēzes. 

Gucuļu kaimiņi, Moldāvu un rumāņu priekšteči, šos iedzīvotājus sauca par goci, kas nozīmē laupītāji. Tātad gucuļi laupītāji.

Mazi, izturīgi, ļoti skaisti turku zirgi. Maz ēd, pārnes lielas kravas kalnos. Tos lietoja šī reģiona ļaudis. Un zirdziņu sauc -guculs. Lūk vēl viena versija.

Trešā vārda nozīme varētu nākt saistībā ar gucuļu saimniekošanas veidu. Gucuļi piekopa lopkopību. Tāpēc vasarā dzina lopus kalnos kur vairāk zāles, ziemā ielejā uz mājām, tātad klejotājs. Kučul-Gucul.

Karpatu ainavas. Sniega diena.

Kalni, visapkārt kalni.

Un kas ir hoholi?

Šī vārda izcelsme ir mazāk saprotama. Brīžiem krievi to lieto nievājošā aizvainojošā nozīmē, apzīmējot ukraiņus. Viena versija ir saistīta ar Zaporožjes kazakiem. Kazaku vīriešiem bija raksturīgas frizūras ar čupčiku, kuru iesauca par hoholu. 

Kazaks ar hoholu. 

Un no šī čupčika nosaukuma tad arī cēlās visu kazaku un vēlāk arī ukraiņu apzīmējums.

Back in EU! Slēpošanas izdevusies, tagad analoģiski Beatliem “back in EU”. Kaut kā jāiekļūst tajā Eiropā atpakaļ. Bet tāda kā sazvērestība, rodas visādi šķēršļi. Vispirms sastrēgums pie Jeremčes. Nolēmām būt gudrāki par vietējiem un iebraucām kalnos strupceļā. 

Tas lūk ir strupceļš.

Skats uz Jeremču no strupceļa kalna.

Kad atgriezāmies uz īstenā patiesības ceļa, sastrēgums jau bija beidzies. Lai neatcerētos mūsu suņus izvēlējamies citu robežpunktu. Atklājās ka daudzi grib atpakaļ uz EU. Rindas. Robežā pavadijām 3,5 stundas. Tuvojas mūsu mašīnas kontrole. Iepriekšējās mašīnās robešsargi izliek braucējus laukā no auto un pārbauda salonu. Mums auto aizmugurējā krēslā nelegāļi, divi suņi klēpī un apsegti ar jakām. Mums veicās, jo robežsargiem vairāk interesēja mūsu somas bagažniekā. Tās mēs centīgi krāmējām laukā. Bet somās jau nekā nav, tikai smirdīgas zeķes. Un tā mēs ievedām divus Vipetus iekš EU. Tomēr pastāv Eiropas robežās caurumi, vajag uzlabot robežas. 

Un tā pēc 28 stundu ceļa esam mājās. Voila!!