Četru pavasara dienu iespaidi Venēcijā.

Missing in Venice.



Kāds bija brauciena mērķis?

Brauciens bija saistīts ar vispatīkamāko darbu pasaulē, dod padomus, konsultēt, mācīt. Nekādas atbildības, tikai runā. Tā kā Latvijas Universitātē mācās Optometriju arī Itāļu studenti, tad mēs, pasniedzēji, braucām viņus konsultēt. Mani līdzbraucēji Ivars un Pēteris.
Par Venēciju ir daudz rakstīts un daudz zināms. Šajā atskaitē mēģināju attēlot iespaidus, kuri mani uzrunāja šajā braucienā, kuri ienesa kaut ko jaunu manās atziņās. 

Ja lasi šo lapu, varbūt gribi paklausīties arī mūziku saistītu ar Venēciju. Džeza gabals saucās Missing in Venice. Tas man saistās ar kaut ko skaistu un zaudētu.
Baigi nopūlējos kamēr to dabūju īstajā vietā. 
Starp citu, ja gribat redzēt bildes pilnā izmērā, uzklikškiniet uz tās.

Venēcijas celtnes.

Mūsu dzīvošana un padomu došana notika vienā vietā Bed& Brekfast viesnīcā Antico Partego . 

Viesnīcā ierodamies ar ūdens taksometru. Taksist rūpējas, lai es neiekristu netīrajā kanāla ūdenī.  

Viesnīcas īpašniece ir vecās Venēcijas dinastijas pārstāve. Šeit jāatzīmē ka Venēcijas pastāvīgo iedzīvotāju skaits nepārtraukti samazinās. Pašlaik to ir ap 60 tūkstošiem. Samazinājumu līkne rāda ka uz 2030 gadu Venēcijā nebūs pastāvīgo iedzīvotāju. Atgriežoties pie viesnīcas īpašnieces īpašuma vēstures.  Viņas sence ap 1870 gadu pārdeva plaukstošu uzņēmumu Argentīnā un  nopirka zemes gabalu Venēcijā  starp diviem kanāliem. Šajā laikā zemes gabalus dalīja  tā, ka gabalā varēja iekļūt no divām pusēm, no vienas puses ar laivu un no otras puses pa ielu. Pašlaik jau viena kanāla vietā ir plata iela pa kuru pārvietojas tūristu pūļi. Bet sencei nebija sevišķi veicies ar savu veco.  Jūrnieks būdams, viņš klīda pa pasauli un cienīto atstāja ar dažām meitām.

Daļu zemes un būvju vajadzēja  pārdot, lai segtu meitu izglītības izdevumus. Tas kas palicis pāri ir pašu dzīvojamās telpas un viesnīca.

Uz kartes var redzēt mūsu viesnīcu un galvenos punktus, starp kuriem mēs pārvietojamies. Restorāns Pontini un San Marko laukums.

Venēcijas iekšpagalmos ir izveidoti dārzi, kur veldzēties no ielu svelmes. Mūsu viesnīcā dārzi veidojās no podos audzētām puķēm un kokiem. Viesnīcas saimnieki paši tos audzēja tehniskajā pagalmā.

Vēl viena Venēcijas viesnīcu īpatnība ir tāda, ka viesnīcā Jūs varat dabūt ne tikai lietussargu, bet arī gumijas zābakus. Par to cik augstu bija pacēlies ūdens te stāsta nepārtraukti. Mājas iekšējais pagalms bijis 15 cm zem  ūdens līmeņa.

Tās sarkanās durvis, pie kurām stāv brašie vīri, ir ieeja mūsu viesnīcā. Iela uz kuras stāvam kādreiz bija kanāls.

Viesnīcas vestibīls. Venēcijas viesnīcā piedāvā ne tikai lietussargus, bet arī gumijas zābakus.

Viesnīcas iekšpagalms. Dārzs veidojas no augiem iestādītiem lielākos un mazākos podos. 

Manā istabā bija restaurētas  senlaicīgas mēbeles un svaigi griestu zīmējumi. Lūk tādās divās gultās es gulēju. 

Viesnīcas zāle, kurā notiks konsultācijas. Gaida gan konsultantus, gan pasniedzējus.

Konsultēšanas darbs nav viegls. Daudz jārunā un šad tad jādomā.

Un šie lūk ir tie konsultējamie.

Es arī neslinkoju un centos dod padomus. Ievērojiet, kā kungu galvas no zinību smaguma ir noliekušās. 

Ēšana.

Svarīga Itālijas ceļojuma sastāvdaļa ir ēšana. Itāļi prot gan gatavot, gan labi ēst. Šajā trijās dienās es dabūju 1 kg svarā  klāt. Ēšanā mēs orientējamies  uz zivīm. Kā nekā esam uz salas un zivis Itālijā ir cieņā. Vienmēr esmu brīnījies ka Latvijā, jūras valstī, ar zivīm ir švaki.Itālijā jebko ko izvelk no jūras kaut kādā veidā apēd. Osteria Al Mascaron     http://www.osteriamascaron.it/eng/storia.html

ir specializējusies uz zivīm. Pie sienas ir plakāts uz kura var apskatīt mošķus, kurus Jūs  ēdat. Baltās zivis, tuncis, kalmāru ripiņas, gliemeži un t.t. Delikatese skaitās spagetti ar tintes zivi.  Šajā reizē daudz tika piedāvātas marinētas sardīnes. Laikam bija sardīņu sezona.

Protams ka zivis mīl peldēt. Tāpēc jādzer daudz vīna. Kā saka mans draugs, vīnu speciālists, Pēteris, Itālijā atšķirībā no Francijas, daudz lieto mājas vīnus. Salīdzinājumam tas būtu, ja mēs nedzertu balzāma šņabi, bet mājas kandžu.Mājas vīna  kvalitāte droši vien atpaliek no noteiktajiem  DO, DOC un DOCG (Denominazione di Origine Controllata e Garantita). Bet toties tie ir lētāki un līdz ar to vairāk.

Ievēroju ka restorānā, kurā mēs pusdienojam, ienāk kundzītes un kaut ko sarkanu dzer. Izrādījās tas ir populārs Itāļu kokteilis Spritz. Sastāv no baltā vīna, bittera un sodas ūdeņa.

Lūk sastāvs

Ingredients

1.5 oz Aperol or Campari

3 oz Prosecco (dry sparkling wine)

Dash or two of Club Soda or Seltz

Orange Slice for garnish

Ice cubes

Literatūra saka ka populārs ir arī kokteilis Bellini, nosaukts par godu 15gadsimta māksliniekam Diovanni Bellini.

Tas sastāv no trešdaļas persiku sulas biezeņa un 2/3 proseko vīna. Jādzer pēc iespējas atdzesētāks. Ernestam Hemingvejam garšojis šis kokteili, bet kas gan viņam negaršoja.

Bet protams no dzērieniem nedrīkst aizmirst arī didzestivo (Apéritifs and digestifs). Dzēriens pēc ēšanas.

Rūgtais digestif veicina gremošanu, sevišķi ja esi par daudz saēdies.

Trīs aperatif, dzeram kad sākam ēst un viens digestif tad kad beidzam ēst. Sarkanais Spritz un baltai Bellini.

Ešana svarīga dzīves sastāvdaļa.Gaidām ēdienu-filozofējam. Venēcijā ēdam tikai zivis. 

Kopā ar studentiem vakariņās. Kas tikai nedzīvo  jūras dzīlēs un ko cilvēki tik neēd ir parādīts plakātā, kurš karājas  pie restorāna sienas. Spageti ar tintes zivi izskatās melni. Tintes zivs vispār neizsaktās pēc zivs, bet atgādina lielu kalmāru.

Ja labi paēst var uzdzert limončello. 

Pastaiga pa Venēciju
Saimnieces, domājams vīrs, bija ļoti runīgs. Parasti viņa stāsti saistījās ar plūdiem. Cik augstu ūdens ir uzkāpis un rādīja zīmes uz mūra sienas. Viņš piedāvājās mūs  izvest pa vietām, kur tūristi nestaigā. Viņš mūs aizveda uz vietējo sporta klubu, kur tiek novietotas  gondolas. Gondolas Venēcijā ir netikai darba devējas, bet arī atpūtas pavadīšanas veids. Ja Tu esi īsts venēcietis, tad Tev ir arī gondola. Tad lūk šajā klubā Tu to vari turēt. Tev būs palīgs, kurš palīdzēs to iecelt ūdenī. 

Šis Jums nepazīstamais kungs bija mūsu informācijas avots. Radinieks viesnīcas saimniekiem. Viņš runāja nepārtraukti.  Es klausījos, bet neko daudz nesapratu, jo viņš runāja itāliski, bet es nerunāju.

   

Šadi gondolas uzgaļi  shematiski attēlo Venēcijas reljefu. Bez tam tiem ir praktiska nozīme, tie izgatavoti no smaga metāla un   līdzsvaro  airētāju.

Tāda izskatās viena no galvenajām  Venēcijas ielām.

Un protams kanāli, kanāli... šie gan nav galvenie.

Pastaigas noslēgumā tase kafijas, lieliskā kafijas veikaliņā. Redzama mašīna pupiņu grauzdēšanai. Nezinu, vai tā strādā arī pašlaik.

Ēbreju Getto.

Jāatzīstas savā ne izglītotībā, jo man Getto vārds saistījās tikai ar otro pasaules karu un fašistu nežēlīgo izgudrojumu. Izrādās ka vārds, jēdziens ir parādījies Venēcijā ap 1500 gadu. Nabaga ebreji visos laiko un visur bija saistīti ar aizspriedumiem. Bet tā kā viņiem bija nauda, tad Venēcieši to izmantoja. Tika atvēlēta noslēgta pilsētas daļa, kurā ebreji varēja apmesties. Vietu nosauca par Ghetto. Ebrejiem ļāva nodarboties tikai ar noteiktām nodarbēm, naudas lietām, medicīnu un ierobežotu tirdzniecību. Ja ebrejs gāja ārpus getto, tad viņam vajadzēja speciālu zīmi, dzeltens aplis uz piedurknes vai sievietēm dzeltena šalle. Naktī getto vārti tika slēgti.

Arī mūsdienā šis kvartāls ir ebreju apdzīvots.

Tāds izskatās Getto galvenais laukums 

Šeit bija vārti uz Getto un no Getto.

Attēlā skaidri redzami trīs mūsdienu ēbreji un iespējams trīs ne ēbrēji. Bet neko jau droši nevar zināt.

Moreno sala.

Vienā pēc pusdienā braucam  ar kuģīti uz Moreno salu. Braucam garām  San Michel salai, kura kalpo par Venēcijas kapsētu. Kapsētā ir apglabāti tādi korifeji kā Sergejs Djagilevs, Igors Stravinskis, Josifs Brodskis un citi kuri man mazāk pazīstami. It kā pirmie būtu daudz pazīstami?

Braucot garām kapiem var redzēt šādu pieminekli. Viszinošajā internetā nevarēju atrast ziņas par to. Bet man liekas ka kaut kas simbolisks šajā piemineklī ir. Ja Jums ir kaut kas zināms, rakstiet.

Moreno sala ir Venēcijas stikla fabrika. Tur stiklu ražo kopš 1290 gada. Šajā gadā Venēcijas vadība nolēma darbnīcas, kuras ražoja stiklu Venēcijā , pārcelt uz Murano salu. Tas bija saistīts ar to ka Venēcijā bija koka apbūve un stikla rūpala varēja izsaukt ugunsgrēkus. Stikla meistariem bija lielas privilēģijas. Viņi varēja nēsāt zobenu un viņiem bija imunitāte tiesvedības lietās, līdzīgi  kā tādas bija augstmaņiem. Vēl vairāk, 14 gadsimtā viņu meitām ļāva ieprecēties dižciltīgajās ģimenēs.  Šāda pretimnākšana bija saistīta ar to, ka stikla vārīšanas māksla bija tikai šeit Venēcijā. Venēcijas meistari prata izgatavot izcilus stiklus, kristalizēto, ar zelta spīdumu, daudzkrāsaino stiklu un piena stiklu un t.t. Tas bija rūpnieciskais noslēpums. Lai to glabātu meistaram nebija tiesību pamest salas. Par to draudēja sods.

Ko tik Murano neražo.  Stikla ģitāras, Stikla meitenes, smukus traukus  un rotaslietas, kuras var dažus uzrunāja.

Bet man patīk lielākas meitenes un lai būtu viss labi redzams. 

Pēterim savukārt patīk zilie kaktusi. 

Visus šos brīnumus var nopirkt veikaliņos, kuri atrodas abās kanāla malās. 

Viens pie otra gar kanālu, kurš ir kā iela - ceļš, rindojas stikla izstrādājumu veikaliņi. Vāzes, glāzes, figūriņas un kaklarotas. Par dažādām naudiņām. 

Kamēr braucam mājās jau iestājusies nakts. Šo bildi ir uzņēmis mūsu Itāļu draugs.

Kad darbiņš padarīts, jādodas mājās. Ar kuģīti doties uz liadostu ir viegli un patīkami.

Addio bella Venezia !!!