Sicīlijas pavasara iespaidu kadri.

Darba pienākumi noveda mani tālajā Sicīlijā. Lidojums ar airbaltic uz Romu un ar Alitalia uz Palermo.

Kartē iezīmēts ceļojuma rajons.

Septiņas stundas un mēs jau Palermo lidostā. Esmu jau otro reizi Sicīlijā, bet nekad neesmu bijis rietumos, Palermo rajonā. Izrādījās, ka mūsu  nodarbības notiks nevis Palermo, bet gan 130 km attālajā pilsētā Trapani. Trapani galējais punkts salas rietumos. Viesnīca Tirreno atrodas okeāna krastā. Pirmajās uzturēšanās dienās laiks ir nomācies un vējains. Ja uzvelk trīs segas, tad var naktī gulēt pie vaļēja loga un klausīties viļņu šalkas. To tad es arī darīju. 


Pa logu redzams okeāns, kurš ir tepat blakus.

Arī Sicīlijā pavasaris kavējas. Pirmās uzturēšanās dienās laiks bija pavēss un vējains. Vidēji lieli viļņi sitās pret molu.

Trapani pilsēta ir kā liels mols, kurš iesniedzas jūrā. Pilsētu no divām pusēm apskalo jūra un no sauzemes to sargā  Eriči 700 metru augsts kalns. Ieliņa via Torre de Lygni iesniedzas tālu jūrā un tās galā ir sens nocietinājums. Agrākos laikos tas kalpoja kā sargtornis uzbrukumiem no jūras. Kad parādijās ienaidnieks, sargi uzkūra uguni. Šo signālu uztvēra nākošais tornis un nodeva tālāk. Zinātāji stāsta ka informācija divu stundu laikā izplatijās pa visu Sicīliju.

Lygni tornis.

Pašlaik tornī ir muzejs. No torņa ārējās terases paveras skats uz pilsētu un jūru.

Pastaiga pa Trapani notika galvenokārt naktī, kad virzijāmies uz vakariņām. Daudzas ielas ir ļoti šauras. Tāpēc iedzīvotāji izmanto mazas mašīnas. Daudzas no tām ir ievērojami apskādētas. 

Ielas galā redzama pilsētas mērija.

Vai vari pateikt kādiem nolūkiem agrāk izmantoja šo namu. Ieskaties uzmanīgi margu rotājumā.

Mūs vakariņas organizē tratorijā vai   osterijā. Kāda starpība starp trattoria un osteria. Kādreiz osteriā galvenokārt dzēra bet trattoria ēda. Tagad tā atšķirība esot zudusi. Neskatoties uz necīlo ārieni, šie iestādījumi ir vietējo iecienīti. Neskatoties uz rezervāciju ir jāuzgaida.

Šajā picērijā dod garšīgas picas. Picērija izveidota bijušās prieka mājas telpās. Šīs iestādnes gaisotne ir saglabāta. Ēdiengaldi izvietoti atsevišķās istabās, kurām ir šauri lodziņi, lai redzētu kas tur notiek.

Esam iekšā un jādomā ko tad ēdīsim.

Varbūt garšīgās picas, kuras iznēsā senjors Gaetano.

Labāk jūras veltes. Mēs taču atrodamies pie vidusjūras.

To visu mēs ēdām. Astoņkājis bija paciets. Speciālisti uzskata ka tas tāpēc, ka miris stresā. Vajadzējis pa galvu sist, lai atslēdzas.

Trapani apkārtne jau no antīkiem laikiem ir slavena ar sāls iegūšanu. To veicina atbislstošie klimatiskie apstākļi un sāļā vidusjūra. Kā iegūst sāli? Vidusjūras ūdens satur lielu koncentrāciju sāls. Ar vēja dzirnavu palīdzību (ekoloģija), ūdens tiek  iesūknēts seklās sāls pannās, baseinos. Saules siltuma ietekmē ūdens iztvaiko un sāls paliek baseina  dibenā. 

Sāls iegūšana. Vēja dzirnavas sūknē ūdeni sāls baseinos. Ūdenim iztvaikojot izgulsnējas sāls.

Sāls kalni.

Vidusjūrā riet saule.

Mūsu ceļš ved uz mazu, kūrorta pilsētiņu San Vito Lo Capo. Tā kā mani arī dažreiz sauc par Vita, tad ar lepnumu saku ka tā ir mana vārda pilsēta. Patiesībā pilsēta nosaukta par godu puisim, kurš te dzīvoja ap 300.gadu.  Ceļš uz San Vito ir fotogrāfiski gleznains. Par nožēlošanu gaisā bija dūmaka.

Skati ceļā uz San Vito.

Jūra un klintis.

San Vito ir kūrortpilsētiņa. Daudz restorānu. 

San Vito Lo Capo ieliņa.

Vietējiem patīk pasēdēt uz ielas un pavērot kas notiek.

San Vito kapella.

Bet skaistākais kas ir San vito ir pludmales. 

San Vito pludmale. Re viens varonis pat peldās.

Pilsētas ielā redzēju bildi, kur attēloti dūšīgi vīri velkot no jūras lielu tunci. Izrādās ka 50-60 gados tika nosvejoti lieli daudzumi tunča. Šis krasts bija tuvu tunču migrācijas ceļam. Tad lūk zveinieki gāja jūrā, lika tīklus, un zlaktēja uz nebēdu. Ja gribat redzēt kā tas notika skatieties šeit. http://www.britishpathe.com/video/tunny-fishing-in-sicily
Pašlaik tunču ir palicis ļoti maz. Vietējie saka ka visu ko nozvejo sūta uz Japānu.

Mežonīgais jūras krasts. Te var mēģināt noķert tunci.

Izbijusī zveijnieku kooperatīva krastmala.

Tālāk dodamies uz Ēriče. Tā ir slavena, tūristu iecienīta vieta.Šajā vietā, 700 metrus virs jūras līmeņa, cilvēki dzīvojuši no seniem laikiem. Uzskata ka pilsēta dibināta pirms 3000 gadiem. 8 gadu simtā te apmetušies Trojas bēgļi. Mūsdienās Eričes pilsēta ir senās un viduslaiku arhitektūras sajaukums.
Citēju internetu"Eričes pilsēta pati par sevi … no akmens veidotās mazās, šaurās ieliņas un mājas, viduslaiku arkas, krāšņie pagalmi un neskaitāmi mazi veikaliņi, kuros iespējams iegādāties gan keramikas izstrādājumus, gan arī mūķeņu radītos īpašos svētku konditorejas izstrādājumus" Šauras ielas, interesants bruģis. Uz Eriči var nokļūt dažādā veidā, vai nu ar pacēlāju, vai auto. Braucot ar auto atklājās brīnišķīgi skati uz apkārtni.

Skats uz Ēričes apkārtni no putna lidojuma.

Skatoties no Eričes kalna uz otru pusi redzami sāls ieguves baseini.

Vēl viens skats uz Sicīliju no augšas.

Venēras pils saucās tā jo tika uzcelta uz Venēras tempļa drupām. Bet cēla Normandieši, tāpēc to sauc arī par Normāņu pili. Kreisajā stūrī redzams Balio tornis.

Un te lūk Balio tornis. Ar Venēras pili to savieno tilts.

Venēras pils vai Normāņu pils un lejā mazā ir Pepoli pils.

No Venēras pils, vai Normāņu pils zemāk var  redzams Pepoli pili. Agrākā medību māja, tagad esot ekskluzīva viesnīca.

Plakus  Venēras pilij atrodas Balio torņi. Tornis ar pili bija savienots ar  izpleties un kalpoja pils aizsardzībai.  Apkārt šai teritorijai plešas Balio darzi. Lūk pa šo Balio dārzu dodamies uz Eričes vecpilsētu.

Balio dārzs un skats uz vecpilsētu.

  

Šauras ieliņa, suvenīru tirgotāji, baznīcas.

Šaurajās ieliņās var sastapt Latviešus un vietējos suņus.

San Giuliano baznīca celta 1076.gadā par godu šim svētajam, kurš aizsargāja pilsētu  no musulmaņiem. Redzama it kā koka Giuliano statuja.

Mēģināju veidot foto šedevru. Fotogrāfiem mīļš paņēmiens - iela kura aiziet dažādos virzienos.

Vietējie dzīvo savu dzīvi. Kungs izvedis sunīti cilvēkos.

Šis kungs izklaidē tūristus un cer ka tie kaut ko nopirks.

Dažas ielas ir tik šauras ka nevar paiet viens otram garām.

Un tagad daži vingrinājumi foto sižetos. Proti mēģinājums uzņemt grupas portretus. 

Lūk tādi sanāca man tie grupas portreti.

Pēdējā diena. Pamazām kustamies uz lidostas pusi. Bet pa ceļam vēl viens tūrisma objekts. Segestas arheoloģiskā zona. šeit kalna galā atrodas Grieķu tipa templis, kurš būvēts ap 400. gadu pirms mūsu ēras. Templis netika pabeigts.

Ceļš uz templi.

Lūk pats templis. Tur bija melnais tūkstotis apmeklētāju bet man izdevās noķert momentu.

Un beidzot par puķēm un ziedēšanu. Šogad arī Sicīlijā pavasaris bija aizkavējies. Bet es ziedēšanu ieraudziju.

Par godu Grieķu dieviem Templis slīgst ziedos.

Sicīlijas lauki.

Manā uzskatā Alveja raksturojas ar baigu tieksmi ziedēt. Tai ir milzīga seksualitāt!!. Redzēju  alvejas, kurām zieds bija izaudzis vairāk kā  divu metru garumā, tā ka saknes vairs neturēja un augs bija apgāzies un beigts. Seks nogalina!

Kaut kas arī palmai zied.

Man ļoti patika olīvu birzis. Par nožēlošanu nekur nevarēja piestāt, lai nofotogrāfētu. Ir iemesls braukt vēl. Bet vīģes gan ieraudziju.

Vīģes vai angliski fig.

Sicīlija, Trapani 2013.gada no 5 līdz 9. aprīlim.