2014.gada maijā  ceļojums uz Turciju ievadīja  mani plašākās  zināšanās par antīko pasauli. Antīkā pasaule līdz šim man asociējās ar grieķu varoņiem, milzīgo skaitu antīko dievu un  filmu par Maķedonijas Aleksandru. Ceļojumā iegūtā informācija atgādināja par Filmu  Troja.   Tagadējās Turcijas dienvidu daļā, tā sauktajā "tirkīza piekrastē", antīkajos laikos (aptuveni 1000 -0 gadam pirms mūsu ēras), bija Likiešu valsts. Kartē parādīts, kur Turcijā kādreiz atradās Likija.  Likieši tajā laikā bija savdabīga tauta, kura  atšķīrās no apkārtējām antīkajām tautībām, tai skaitā arī no tuvākajiem kaimiņiem Grieķiem. Likiešiem bija  sava valoda un sava rakstība, savs alfabēts. Atšķirībā no kaimiņu tautām, viņi savu izcelsmi skaitīja pa mātes līniju. Bērns, kurš piedzima likietei no verga, baudīja visas pilsoņa privilēģijas. Toties pilsoņa bērns no verdzenes, bija beztiesisks.  Mums kā mazai nācijai var būt interesanti tas, ka likieši...

Šajā gadā slēpošana Austrijā, Soldenā. Kopā ar mazdēliem. Nolemts braukt ar busiņu, tā sanāk Pēc 20 stundu traukšanās caur Eiropas ceļiem, naktī, tumš beidzot esam Tiroles kalnos. lētāk. Benzīns un ceļa nodoklis sanāk 100 Euro uz cilvēku, ja neskaita auto amortizāciju.  Busiņā 6 braucēji, neskaitot divus suņus. Maršruts Rīga Augustova, Bialostoka, Varšava, Berlīne, Minhene, Soldena. Uzsākām ceļu 14.martā pēc plkst. 19.00 un sestdien ap 17.00 otrā dienā  bijām galā. Ceļā 22 stundas.  Laika apstākļi vidēji, pa ceļam lija. Nobraucām 2150 km. Tā kā esam vairāki šoferi, ceļš neliekas nogurdinošs.

Sestdiena sanāca mazliet auksta, bet saulaina. Jūtama pavasara tuvošanās. Dārzā puķes tādas, ka nekādas. Šī gada jocīgais pavasaris neveicina  puķu augšanu. Līdz ar to, nav ko fotografēt. Toties mūsu Britai šodien otrā skolas diena. Nolēmu uzfotografēt, kas tur notiek. Suņu skola. Skolā sanāca ap desmit skolēniem. Skola demokrātiska, tajā mācās gan dišcildīgi eksemplāri, piemēram Tibetas mastifa mazulis, Kaskijs, Faraona suns, gan tāds bastards, kā mūsu Brita.

Pārlidojam Alpus. Šoreiz ceļš ved uz Itālijas reģionu Trentino-Alto Adige. Tas ir Itālijas rajons ziemeļos, kurš robežojas ar Austriju un Šveici. Lai tur nokļūtu šoreiz lidojām caur Parīzi. No Parīzes lidojums  uz Veronu.  Pārlidojam Alpu kalnus, jo mērķa teritorija ir Alpu kalnu dienvidu pusē. Šis rajons slavens ar tā sauktajiem Dolomītu kalniem, kalnu slēpošanas Meku. Apmetamies viesnīcā kalnos aiz ciema Bretonica, aptuveni 1000m augstumā.

Britai jau trīs ar pus mēneši. Kā jau rakstīju viņa mums ir jauktenis. Māte zināma- Bernes ganu suns. Lūk tādi izskatās Boseroni. Par tēvu bija tikai nostāsti, esot bijis liels un vilkveidīgs eksemplārs. Esot liels lecējs, par 2 metrīgu sēdu lēcis viegli. Britai augot aizvien skaidrāk sāk izpausties tēva īpašības izskatā un uzvedībā. Tā ka mēs vairs nešaubāmies, tēvs ir Boserons. Vārds Beauceron nozīmē -Aitu suns no Boss provinces Francijā. Bet mūsējais dzīvo kaut kur tepat Ķekavā. Masīvs, liels, lieliski veidots, apveltīts ar izcilu apmatojumu, neizlutināts, daudzpusīgs suns, kas ir radīts, lai būtu mūsu draugs. Tā viņu raksturo speciālisti. Līdera spējas kombinācijā ar dinamiskumu un spēku (krūšu apkārtmērs suņiem sasniedz līdz pat 85 cm un skausta augstums sasniedz līdz 70 cm) padara šo suni par lielisku mednieku.  Bez tam raksturīgi ka šiem suņiem uz pakaļkājām ir seši pirksti un mūsējai  tie ir. 

Pirmo reizi dodos uz Āfrikas kontinentu. Neziņa un stereotipi mazliet baida. Kenija tūristu drošības ziņā atrodas tikai 10 vietā starp Āfrikas valstīm. Mana korķa cepure un Āfrikas plašumi. Nedrošību  pastiprina arī pēdējie notikumi Nairobi lielveikalā, kuru ieņēma teroristi. Bet, tad es atcerējos sakāmvārdu, ka bumba divas reizes tajā pašā bedrē netrāpa. Padomājot vēl vairāk, sapratu, ka  šāds terora akts droši vien varētu notikt arī Londonā un Ņujorkā, da jebkur. Skatoties no globālā terorisma viedokļa, braucam drošā laikā, jo pēc terorakta jābūt klusuma fāzei. Paliek tikai mazie bandītiņi. Jādomā pareizi,pareizas domas nomierina.  Man bažas radija tikai mana Āfrikas korķa cepure, kuru nopirku braucienam, koloniālais stils, vai vietējie nepārpratīs. Pašķirstīju 1970.gadā izdoto krievu autora Sergeja Kulika grāmatu "Kenijas safari". Kuliks, kurš ap sešdesmitajiem gadiem, nodzīvojis Kenijā  gadus 6  , sniedz interesantu informāciju par šo zemi un cil...

Tradicionāli rudenī notiek festivāls Bildes 2013, tradicionāli festivāla ietvaros notiek blūza koncerts un jau kuro gadu (laikam trīs) es tradicionāli esmu koncerta klausītājs. Atkal biju paņēmis fotoaparātu un iekārtojos pirmajā rindā, kopā ar akreditētiem fotogrāfiem. Par to dabūju aizrādijumu no koncerta organizātoriem. Tā kā mani stipri nesita, tad turpināju fočēt un pat filmēt. Rezultātu šeit gribu parādīt saviem draugiem. Man liekas, ka iepriekšējā gada koncerts bija reprezentatīvāks. Vispirms jau koncerts  sakarā ar trģēdiju,tika pārnests. Otrkārt tas notika mazajā zālē. Bet protams tas nemazināja koncerta vienreizīgumu. Koncertu vadija  Ainārs Pūpols.