Trīs tūkstoši kilometru pa Āfrikas ceļiem un neceļiem. KENIJA.

Pirmo reizi dodos uz Āfrikas kontinentu. Neziņa un stereotipi mazliet baida. Kenija tūristu drošības ziņā atrodas tikai 10 vietā starp Āfrikas valstīm.

Mana korķa cepure un Āfrikas plašumi.

Nedrošību  pastiprina arī pēdējie notikumi Nairobi lielveikalā, kuru ieņēma teroristi. Bet, tad es atcerējos sakāmvārdu, ka bumba divas reizes tajā pašā bedrē netrāpa. Padomājot vēl vairāk, sapratu, ka  šāds terora akts droši vien varētu notikt arī Londonā un Ņujorkā, da jebkur. Skatoties no globālā terorisma viedokļa, braucam drošā laikā, jo pēc terorakta jābūt klusuma fāzei. Paliek tikai mazie bandītiņi. Jādomā pareizi,pareizas domas nomierina.  Man bažas radija tikai mana Āfrikas korķa cepure, kuru nopirku braucienam, koloniālais stils, vai vietējie nepārpratīs.

Pašķirstīju 1970.gadā izdoto krievu autora Sergeja Kulika grāmatu "Kenijas safari". Kuliks, kurš ap sešdesmitajiem gadiem, nodzīvojis Kenijā  gadus 6  , sniedz interesantu informāciju par šo zemi un cilvēkiem. Viņš uzsver, ka ar svahili vārdu - safari, apzīmē jebkuru ceļojumu. Es domāju, ka ar to apzīmē tikai medības. Lūk, kāds tumsonis esmu bijis. Tā, ka mums būs īsts safari.

Tāpat grāmatā ir stāstījums par Kenijas tautām. Mūsu ceļā mēs noteikti sastapsim masajus. Tā ir tikai viena no tā saukto nilotu (Nīlas iedzīvotāju) tautībām. Esot lepni, gari, nēsājot šķēpus un stāvot uz vienas kājas. Tajā laikā viņiem nepatika fotografēties. Vai mūsdienās kaut kas ir mainījies. Protams kopš tā laika kad grāmata tapa, daudz kas ir mainījies.

Ceļojuma maršruts.

Komandas kodols jau vairākas reizes ir kopā ceļojuši. Gados jauni cilvēki, kuri cenšas ceļot ļoti ekonomiski. Tāpēc ir paredzama gulēšana teltīs, lētās viesnīcās un pat skolās.

Ēdienus gatavosim paši, divi gāzes baloni, katli, pannas.

Par komfortu. Teltī pēdējo reizi gulēju kādus 20 gadus atpakaļ. Tāpēc šo safari priekš sevis varu nosaukt "Atgriešanās jaunībā".

Visas nepieciešamās potes ir saņemtas. Paliek jautājums par malāriju. Malārijai nav potes, ieteic dzert kaut kādas tabletes. Tabletēm esot dažādas plaknes, tās atstāj iespaidu uz aknām. Neskatoties uz mazo lietus periodu, pēc Ināras ieteikuma, nolemju savas alkohola izmocītās aknas pažēlot un tabletes nedzert.

Bet, kāpēc jādodas uz Keniju? Iemeslu nav ilgi jāmeklē. Tas ir saules aptumsums, kurš būs novērojams Kenijas ziemeļos 3.novembrī. Kenijas ziemeļi vieta uz, kurieni neved neviens tūrisma maršruts. Mēs šķērsosim Keniju no viena gala līdz otram, no Turkana ezera līdz Mombasai.

Daži dati par Keniju.

Kenija atrodas austrumāfrikā. To šķērso ekvators.

Kenija bijusī Lielbritānijas kolonija. Neatkarību ieguva 1963.gadā.

Pirmais prezidents bija Jomo Kenyatta.

Iedzīvotāju skaits ap 44 miljoniem. Daudznacionāla valsts.

Lielākās tautības ir Kikuja 22%, Luhja 14%, Luo 13%,

Kad satikām šo demonstrāciju, nesapratu, ko viņas aizstāv.
Viņas taču aizstāv savu prezidentu  pret Hāgas tiesu.

Katra cilts runā savā valodā. Milzīgs daudzums ar valodām.  Valsts valoda angļu un swahili.

2007.gadā valstī notika starpcillšu konflikti.   

Pašreizējais prezidents Uhuru Kenyatta  ir Kenijas pirmā prezidenta Jomo Kenyatas  dēls.  Viņš ir viens no četriem, kuri apsūdzēti  par2007.gada genocīdu pret Kenijas tautībām un kuru taisās tiesāt Hāgā.

Kenija ir 10-11 vietā Āfrikā ekonomikas jomā. 

27.oktobris.

Pirmā ceļojuma fāze Rīga - Milāna. Puse komandas startē no Rīgas. Ilva, Ilgonis, Artis, Ināra un Vitolds tiekas lidostā un izlido uz Milānu. 2,5 stundas lidojuma un mēs jau Milānā. Rezervētās viesu mājas saimnieks ir klāt un nogādā mūs nakts mājās Milānas pievārtē. Bet tauta grib ēst. Tāpēc dodamies ielās meklēt ēstuvi. Pēc mazas klīsšanas atrodam Ibisa viesnīcu. Ravioli ar vīnu. Divas pudeles vīna bija labi. Ravioli tā kā par maz. Bet vīns atraisa sarunas.

Galileo un mēs pēc pāris pudeļu vīna jūtamies Galileo radniecīgi. Mūsu nakts mītne atrodas tieši uz šīs ielas. Galileo sargās mūsu miegu.

28.oktobris.

Gulēts slikti. Ceļamies 4.15. 4.45 mašīna klāt un pirmā porcija Artis un mēs braucam  uz lidostu. Malpensa - Cīrike. Cīrikē neliels uztrukums, nav Agneses. Agnese ierodas pēdējā brīdī, esot Londonā  pazaudējusi maku un tiesības.
Lidojums Cīrihe- Nairobi ar Swiss air ilgst 7 stundas. Tiek ēsts un dzerts vīns  un džins. 

Lūk šādas mājas biznesa cilvēkiem. Tādā mēs
 dzīvojām.

Nairobi jāaipilda  vīzas pieprasijums.
Nairobi mūs sagaida divi džeki ar divām mašīnām. Ir pilnīgi tumšs.  Kādu stundu braucam līdz nonākam pie lieliem vārtiem. Iebraucam pagalmā, gaidām. Pēc minūtēm 10 nonāk saimniece.  Māja kādi 4 stāvi. Tādas mājas šajā apvidū tradicionālas. Apkārt liels žogs, dzelzs vārti. Laikam jau bagātie uzmanās no proletariāta.
Mums piedāvā vakariņas. Lūk āfrikāņu vakariņas. Sākumā zirņu biezenis ar kukurūzu. Domāju būs viss. Nē, parādās sautējums ar nedaudz gaļas. Plānā lepoška, kā pankūka chapati.
Palūdzu vai nevar dabūt tēju. Gatavo ilgi, bet tas bija to vērts. Atnāk saimnieks. Sarunas par Latviju, kēnijas ciltīm.Tēja ar pienu. Agnese stāsta ka Anglijā iet strīdi, kad jāber pienā tēja. Saimnieks stāsta ka viņi vāra visu kopā. Ir gandrīz 12 un taisāmies gulēt.

29.oktobris

Tā izskatās matatu no iekšpuses. Starp melnām sejām
redzamas arī mūsu baltās. 

Brauciens uz centru ar mikroautobusu matutu  ir interesants. Mikriņā ir divas personas. Šoferis un kasieris. Var teikt ka kasieris meklē pasažierus. Ieraudzijis ārzemnieku bariņu tūlīt pieturēja. Man likās ka tas jau bija pilns, bet mēs visi astoņi sakāpām. Es sēdēju uz diviem krēsliem, katrs vaigs uz sava. Bet līdz centram stāvoklis normalizējās.
Samainijām naudu.100 dolāru 9400 šiliņi. Sanākot 1000 šiliņu 6 lati.
Centrālās ielas auto piebāstas. Zied koki, daži ziliem ziediem, citi dzelteniem. Ejam caur parku Uhuru.  Spēlē muzikanti. Pie parka centrālā pieminekļa skolēni uniformās. 

Nairobi parks

Mēs te izskatāmies pēc pārtikušas ģimenes. Kenijā vīrietim var būt 3 sievas, ja pirmā ir piekritusi un vīrietis tās visas var pabarot.

Daudz zilu ziedu.

Koku ēnā dziļš miegs.

Jomo Keniatas mauzolejs. Nedrīkst fotografēt. Nelegāls
foto.

Ejam garām Keniatas mauzolejam. Kamēr Apsargi guļ paspēju nofotografēt. Ieraudzijuši mūs brīdina ka nedrīgst fotografēt, Artim pat pārbauda aparātu. Bet nu ļoti grib parunāt. 

Kenjata centrā braucam uz jumtu. 38 stāvi un 100 metru augsta celtne. Maksā tikai 2,4 ls personai,un ir ģids, kurš stāsta kas kur atrodas.. Parāda kur kas atrodas. Labi pārredzama Nairobi.

Nairobi no Keniata centra jumta 105 metru augstumā.

Ilgoņa foto. Daži pie 105 metriem vēl pieliek metru klāt.

Izejam no centra cauri parkam, kur strūklakas un piemineklis dižajam vadonim. Tālāk mešejas  apmeklējums. Tā esot galvenā Kenijas musulmaņu svētnīca.
Dāmām iedod melnas kleitas un lakatus. 

Jaunās musulmanietes.

Apakšējā zāle ir vīriešiem, otrā stāva zāle sievietēm. Daži vīrieši ir lūgšanas pozicijā, citi atpūšas guļot. Lietot telefonu nav aizliegts. Pirms tam viņiem jāmazgā kājas. Otrā stāvā dāmītes  aplītī kaut ko spēlē. Salīdzinot ar kristiešu vecajām baznīcām, mošejas  griesti ļoti zemi, 3-4 metri. Pirmā lielā staigāšanas diena. 
Ejam iekost launagu. Pirmā ēsšana sabiedriskā ēdinātavā. Kā būs, vai nebūs problēmas?  Pasūtu pīrādziņus ( samosa    ) un  jēra zupu. Zupā viens jēra gaļas gabaliņš. Pīrādziņi ar gaļu un mazliet  piparoti. Parādās uzticība keniešu  ēstuvēm.

Un tad atkal matuti un uz mājām. Šoreiz bez piedzīvojumiem,bet par 60 šiliņiem. Atbraucot uz mūsu priekšpilsētu ( pietura banana) redzami āfrikas kontrasti. Skaista eiropejiska ir tikai Nairobi centrālā daļa. Mūsu  priekšpilsēta un daudzas pilsētas ir bez trotuāra ar drausmīgām būdām.

Lūk tā izskatās nairobi Purvciems. 

Vakariņās  kukurūzas  plācenis, spināti un jēra gaļa. Nobeigumā tēja un anekdotes, kuras zviedrs Anderss pilnīgi nesaprot.

30.oktobris.

Gaidīšana, gaidīšana. Jau 11. Bet auto nav. Būšot tikai viens auto un ar vadītāju. Zūd daļa no romantikas. Kaut gan, kā izrādijās vēlāk, tas bija labākais variants.
Beidzot auto ir klāt. Tas ir 8 vietīgs landrovers ar šoferi Karioki.  Labi ka ir uz jumta bagāžas vieta. Beidzot viss ir sapakots un var doties ceļā.

Mūsu auto.

Vispirms piepilsētas nekārtība. Tad tiek ievērots ka tiešām tā ir pakalnu zeme. Suswa vulkāns un lielā rifta ieleja. 

Lielā rifta ieleja šķērso Keniju no ziemeļiem līdz dienvidiem.

Ieplaka atgādina tuksnesi, vējš saceļ lielus smilšu mākoņus, iegriez smilšu stabus. Iebraucam  masaju teritorijā. Atkal ceļš, pa to braucot ir krateklis, tāpēc brauc pa savannu. Šur tur masaju mājas būdas, cilvēka augumā, nav ko lieki tērēties. Ierodamies parkā ap 18.00. 

Akāciju kempings pie Masai maras rezervāta.

Čaklākie sāk gatavot vakariņas.

Pēc stunda riet saule un iestājas tumsa.  Apmetamies kempingā pie parka. Mūs apsargā zēni Masaju tērpos. Kurina uguni un pa brīdim apstaigā teritoriju. 

Beidzot vakariņas gatavas. Ilgoņa foto.

Domājams ka kāds arī varētu iet zagt  Ilgonis novada astronomijas stundu. Tā kā esam uz ekvatora tad zvaigznes ir atšķirīgas no mūsu platuma grādos novērojamāmm. Pirmā nakts man nepieredzējušam bija pasmaga. Piepūšamie matriči slīdēja.  Gulēt dodamies pēc 9.00.  Jāceļas 4.00.

31.oktobris.
Ceļamies 4.00. Sākam braucienu caur masaj mara rezervuātu. Esam vienojušies ar masaju puisi, ka viņš  būt mūsu gids.

 Liels skaits dažādu dzīvnieku. Āfrikā tiek reklamēts lielais dzīvnieku piecnieks - lauva, ģepards, zilonis, žirafe, bifelis.

Savannas karalis. Kādas 5 mašīnas sapulcējās, lai varētu viņu fotografēt.

Darbs padarīts, nopozējis, var iet arī atpūsties.

Bifeļu parkā ka biezs.

Graciozi dzīvnieki.

Labi pozē.

Koka ēnā ir vēsāk.

Skaistule.

Mūsu masaju ģits.

Pa parku braukā liels skaits auto ar tūristiem un katrs grib redzēt šo lielisko piecnieku.

 Parka apskati beidzam ap 16.00. 

Dodamies uz Kisumu. Izvēlētais ceļš , ja to var par tādu nosaukt, ir briesmīgs. Tiek caursista riepa. Riepas maiņa. Tas notiek teritorijā, kur nodarbojas ar lauksaimniecību. Mājas celtas no žagariem un apmestas ar māliem, ceru ne govju sūdiem.
 Daudz skolēnu. Domājams tā ir pareiza valsts politika, jo tikai tā var cilvēkus izraut no seno cilšu dzīves veida. Visi bērni sveicina mūsu  auto. Mūsu meklējumi nopirkt riepu ir neveiksmīgi.  Riepu tikai saremontē. To izdara ātri un cerams profesionāli.Vajagot pirkt īstu crossovera riepu ar biezu protektoru. Tad dodamies uz Kisumu. Ciemi vai pilsētas ar drausnīgām ielām. Jānobrauc ap 400 km. Vidējais ātrums 50 kmst.
Vēlreiz saplīst riepa. 

Viktorijas ezers.

Ap vieniem naktī esam nometnē pie Viktorijas ezera ar skanīgu nosaukumu Kisumu beach resort. Ceļam teltis un ēdam mušļus ar jogurtu. Pasauss ēdiens, tēja palīdz to dabūt iekšā. 
Nometne izrādijās pieņemama. Dušās bija silts ūdens, tā ka nosaukumu beach resort āfrikas līmenī pat attaisnoja. No rīta mūs pārsteidza koks ar lieliem augļiem. 

Re kas par desām! Desu koks.

1.novembris.

 Pēc 8 dodamies uz veikalu iepirkties.
Alkoholu pārdot tikai no 10.00. Gaidām alu. Šoferis Karioki meklē riepu. Sēžam, dzeram alu gaidām.
Šoreiz lieta notika ātri. 10.45 auto klāt.
Benzīns maksā 105,9 šiliņi, vai ap 63 santīmiem.
Alus  tumšais 150 šiliņi, 90 s
Parastais ap 100.
Šoreiz ceļš labāks.  Ļoti zaļa apkārtne. Tirgo banānus dzeltenus. Daudz motociklu. Motocikli tiek izmantoti kā taksometri.  Braucam cauri auglīgai, zaļai zonai. Meklējam ūdenskritumu, kurš iezīmēts kartē. Līdz pašam ūdenskritumam aizbraukt nesanāk. Fotografējam to no attāluma. 

Ceļu pie šī ūdenskrituma neatradām. Fotografējām 

Pēc tam laukā zem koka ieturam pusdienas. Siers ar desu un maizi. Prieks par labo ceļu beidzas diezgan ātri. Uz ceļa izvietoti guļošie policisti. Tie ir dažāda veida, sākot no vienas lielas pumpas, līdz piecām mazām viena aiz otras. Mēs saskatijām 150 uz kādiem 200 km.
Mūsu nakšņošanas vieta Marich Pass. Tas ir lauku pētijumu  centrs.  Dibinājuši eiropieši. Nodarbojas ar ekoloģisko lauksaimniecību.

http://www.gg.rhul.ac.uk/MarichPass/welcome/aboutmarich.htm

Tā kā iebraucam naktī, tad esam nokavējuši visas ieplānotās ekskursijas. Šo nakti guļam skolas klasē, gultās.  

2.novembris.
Krāmējam mantas un dodamies  uz Lodwaru. Ceļš drausmīgs. Pa ceļam sargpostenī mums iesaka pavadoni, kareivi. Kareivja cena 2000 šiliņu. Viņš brauc ar mums kādus 70 km. Domas dažādas, karavīri pelna naudu, vai tiešām bīstami. Mums paskaidro ka pagājušajā nedēļā esot bijis gadijums. Der atcerēties tradīcijas. Vēl pavisam nesen viena cilts zaga lopus no citas cilts. Tā bija goda lieta.

Mūs apsargā. Automāts ar vienu patronu aptveri.

Ceļš uz Lodwaru.

Tā izskatās ceļš. Ceļš iet caur savannu, tālumā redzami kalni. Redzams arī pārpalikums no asvalta.

Redzamais ganāmpulks droši pieder bagātam cilvēkam.

Termītu mājoklis.

Lodwarā meklējam sieviešu konferenču namu. Patīkama kundze Helēna, administrātore. Dzīvojam istabiņās pa trim.  Liels pagalms  Tur mēs gatavojam ēst.

Tā izskatās mūsu apmešanās vieta Lodwarā. Gāze gatava vakariņu gatavošanai.

 Patīkami ka nav jātup uz zemes. Ir krēsli.  Vietējie iedzīvotāji pavada mūsu delegāciju, kura bija devusies iepirkties. Notiek tāda kā stafete, vieni pavada ganbaliņu, tad nāk citi un tā līdz pašai nometnei. Ik pa brīdim nomainās pavadītāju sastāvs. Līdz mums nonāk 18 gadīgs džeks. Iegūstam informāciju par skolu, par skolu jāmaksā. Jāmaksā gan pamatskolā, gan gimnāzijā. Skolotājs saņem ap 5000 šiliņu, 30 Ls. Gimnāzijas skolotājs un fizikas speciālists 20 000 šiliņu, vēl esot policists kurš labi saņem 30000 šiliņu. 

3. novembris.
Brauciens uz saules aptumsum vietu. Pirms tam apmeklējam Rūdolfa vai Turkana ezeru. Peldamies, ūdens sārmains. Turkāna ezers ir milzīgs. Turkāna ezera apkārtne ir cilvēces šūpulis. Šeit ir atrasts pirmatnējā, cilvēkveidīgā homus rudolfensis atliekas, kurš dzīvojis šajā rajonā pirms  2,5 miljoniem gadu. Visa ezera apkārtne tuksnešaina, smilšaina. 

Kādreizējais Rūdolfa, tagad Turkāna ezers.

Pa ceļam uz aptumsuma vietu ir jāredz akmens krāvumi. Kaut kas speciāls. Tas varētu būt gan saistīts ar astronomiju, gan ar senču paražām. 

Kur tad ir tā Kenijas Stounhendža.

Nu te tā ir

Dodamies tālāk pāri sausai upe uz saules aptumsuma vietui. Ļoti smilšains. Mašīnu straume. Dažas mašīnas smiltīs iestrēgst. Uz saules aptumsuma vietām  dodas veselas delegācijas. Ierodamies x vietā, tur jau pilns ar auto. Amerikāņi uzcēluši telti, apkārt staigā korespondenti. Nu baigais tusiņš.

No Ilgoņa arī tiek paņemta intervija. Vienos krūmos uztaisīts restorāns. Tur barojas japāņi, kad paēduši autobusiņš tos kaut kur aived.  Satraucošie mirkļi. Saulei parādās robs. Stundas laikā mēness aizklāj lielāko saules diska daļu. Bet tad, ak dievs, saceļas vējš un melni makoņi nosedz sauli. Neredzam aizsegto saules disku, tikai apokalipses ainu,kad pazūd gaisma. 

Viss ir noticis, ceļojuma uzdevums izpildīts, dodamies atpakaļ uz Lodwaru, uz iepriekšējās dienas apmešanās vietu..

 Šoferis saka, ka viņš  zina, kur Lodwarā var dabūt gaļu. Līkumojām pa briesmīgajām ielām un apstājamies pie būdas. Ilgonis piesakās par gaļas speciālistu. Izrādās tā ir ēdnīca. Forši, augsts alus, to izdzeram ar baudu. Vērojam kā vietējie džeki ar rokām ēd balto ugali , mērdz gaļas mērcē un bāž mutē.

Ilgonis izrāda radošu pieju kazas ragū gatavošanā. Vakariņas sanāk lieliskas. Pienāk krievu komanda apspriest notikumus ar saules aptumsumu. Izdzeram pēdējo konjaka pili. Kopš šī brīža esam sausā.

Pirmdiena, 4.novembris.

No Agneses esam izdīkuši 15 minūtes miegam.pienāk ziņa ka kāds krievu aptumsa vērotājs ir apsteidzis visus. Viņš esot devies 50 km uz ziemeļiem. Somālijas virzienā un redzējis pilno aptumsuma fāzi. Mums mazliet skauž. Uz saules aptumsumu sabraukuši daudzi entuziasti. Satiekam tradicionālu aptaukojošos amerikānieti no Dakotas. Dakotā uzkritusi metru bieza sniega kārta. Šeit Lodwara  gan temperatūra 35 grādi. Pēc brokastīm pirmā nodarbe, pārtikas krājumu papildināšan. Meklējam tirdzniecības centru ar daiļskanīgu nosaukumu Kilemandžaro supermarket. Kustoties pa Lodwaras bedrainajām ielām atrodam necilu vienstāvu ēku ar šo skanīgo nosaukumu. 

Lūk tāds izskatās supermārkets. Neskatoties uz izskatu, visu ko vajadzēja dabūjām.

Sapirkuši produktus dodamies ceļā. Lodwaras ielās redzami gan džinsos mūsdienīgi tērpti cilvēki, gan cilšu tradicionālajos tērpos ģērbti. Kolorīta tautību palete.

Garām logam slīd pustuksnesis ar retiem kokie. Liekas te gan nevar dzīvot cilvēks. Bet pēkšņi, šajā apstraktajā vidē parādās stāvs, tērpts apmetnī, tievām kājelēm ar nūju un sēžamo padusē,  kaut kur, tikai viņam zināmā virzienā, dodoties.  Par cilvēku eksistenci liecina kazu bari. Kazas ir galvenais šejienes cilvēku iztikas līdzekli. Tā dod pienu,asinis un dažreiz gaļu. Cik tad kazu vajag, lai ģimene izdzīvotu, paliek neatklāta mīkla. Kazu skaits ir ģimenes bagātības mēraukla. Ilgonis lasa priekšā gabalus no Kulika grāmatas par Keniju. Kā vadīt ēzeli. Lai apstādinātu ēzeli, tas jātur aiz astes, lai paātrinātu, jāsit ar dzeloņiem zem astes. Bet ko te dara kamieļi. Neredzēju ka kāds tos izmantotu. Varbūt tie ir savvaļas?

Šajā tuksnesī dzīvojošie piepelnās salasot  akmeņus celtniecībai un dedzinot  ogles grilam un pārdodot tos pilsētniekiem. Viens ceļa posms tiek uzskatīts par bīstamu. Tāpēc mūsu kompānijai par 2000 šiliņiem pievienojas konvojnieks ar automātu.

Lielāko tiesu  šie tuksneša iedzīvotāji dzīvo nelielās zaru būdās. Vietās, kuras šeit sauc par pilsētām, iespējams valdība ceļ nopietnākas mājas ar skārda jumtie. Vai šie tuksneša ļaudis tajās jutīsies labi?

Mūsu šoferītis ir palicis diezgan šiverīgs. Mašīna iet palegdamās pa briesmīgajām ceļa bedrēm. Nonākot galā redzam mūsu čemodānus karājamies striķos. Vēl mazliet un tie būtu zuduši. Esam nonākuši nakts mītnē neparast laicīgi.Marich paas field studies centre. Esam atvēzējušies uz komfortu, īrējam divvietīgās  istabiņas. Tā kā laika līdz tumsai ir daudz, ejam ekskursijā.

Šajā rajonā iegūst zeltu. 

Šajā novadā dzīvo pokoti, viena no Kenijas tautībām.

 Mūs pavada liels bars bērnu. Dodam suvenīrus. Vietējo sādža. Mājiņu izmērs ap 6 kvadrātmetri. Iekārtojums nabadzīgs, bez skursteņa. Tikai mazie bērni guļ ar vecākiem. Lieliem bērniem tiek celta sava māja. Runājam par viņu kāzām, alu no desu koka augļiem, vairākām sievām.

Garām mūsu nakts mītnei tek strauja upe. Dienā mēs novērojām, ka sievietes kaut ko skalo no upes. Tas esot zelts.  Izmēģinām peldēšanu upē. Mazajiem  liels prieks, ka tāds resns onkuls kā es iet peldēt.  Upe sekla,ūdens straujš. Ļoti atsvaidzinoša sajūta. Skaists saulriets uz upes.

Vakariņas un čučēt savās gultiņās.

5.novembris.
Gandrīz svētki. Var gulēt līdz 8.00. Lieta tā ka putnu mīlētājs Anderss aizdevies ekskursijā pa upi skatīt putnus. Nesteidzoties tiek vārīta tēja un putra.

Mums jāizbrauc baigais gabals, garām Kitale uz Nakuru.
Visu dienu braucam un labojam mašīnu. Bija aizsērējis gaisa filtrs. Nevilka kalnā. Vienā ielas darbnīcā nevarēja atskrūvēt. Kitale benzīntankā beidzot salaboja. 

Braucam garām Eldoret. Redzams ka ir kukurūzas novākšanas laiks. Kukurūzas stiebri salikti statos, nav skaidrs kad novāc vāles, tad izkuļ, kā nezinu un kaltē ceļa malā uz baltiem palagiem.

Vēlu vakarā nonākam Nakuru. Tā ka esam pilsētā, tad paši vakariņas nevaram gatavot. Tāpēc meklējam kur paēst. Agnese izmanto ceļvedi, kurā rekomendētas labas un lētas ēstuves. Izrādās tām nevar ticēt. Pēc lielas braukāšanas restorānu atrodam savas viesnīcas tuvumā. Ēdiens garšīgs un alus smeķigs.

6.novembris.
Sešos no rīta Nakuru mūs pamodināja musulmaņu rīta lūgšana, kas sākās ar melodisku dziedājumu stundas garumā, tālāk tā pārgāja lūgšanā līdz viņa balss bija galīgi aizsmakusi. Tirdzniecības centrs Nakuru. Moderns, līdzīgs mūsējiem. Apsardze pārbauda katras mašīnas apakšu.  Pēc stundas braukšanas jau kuro reizi šķērsojām ekvatoru. 

Ekvators kā tāds diegs iet cauri visai Kenijai.

Mēģinājām nostāties vienlaicīgi gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē. Inārai  kājas dažus centimetrus par īsu lai to izdarītu. 

Tā pāreja atdala ziemeļus no dienvidim. Pa vidu neitrālā zona.  Šie abi grib vienlaicīgi būt abās puslodēs. Kājas tik vieglas, bet drusku pietrūkst.

 Bet viņa ļoti centās kājas pastiept un izdevās fifty- fifty. 

Mūs bija apsēduši suvenīru tirgotāji. Ināru izglāba fotografēšanās pie globusa,jo saprasdamas ,ka viņa ir  vājais punkts,  suvenīru tirgotājas viņu ielenca un viņa būtu salūzusi.  Pārējie mūsu grupas biedri stipri kopš dzimšanas- iepirkšanos nepārspīlēja, izņemot Ilgoni, kurš nopirkas trīs āfrikāņu bungas, bet tās laikam ir viņa nerealizētaisvbērnības sapnis. 

Tālā Mūsu ceļš ved uz Bogorijas ezeru.

 Ieeja parkā maksā 50 euro no cilvēka. 

Bogorijas ezers tas ir flamingo, daudz flamingo. Ceļs applūdis, izveidots apvedceļš, kā nekā mazais lietus periods.

Tradicionāla bilde Bogorijas ezeram.

 Nonākam pie  karstajiem avotiem. Nolemjam vārīt olas karstajā avotā. Pielaižam kļūdu, olas tiek vārītas atsevišķi un tāpēc daļa olu pazūd avota dzīlēs. Tas droši vien padarīs šo vietu vēl smirdīgāku.

Tā tiek vārītas olas.

Tā nav ola, tas ir auglis.

Siltie avoti.

Pievienot parakstu

Dodamies tālāk uz dienvidiem. Mūsu mērķis ir lielākais kalns āfrikā mount Kenya.

Bija iecerēts pa ceļam apskatīt Nyahururu ciematiņā esošo Tomsona ūdens kritumu, kura augstums 170 metru. Diemžēl viena stunda var izšķirt visu. Ieradāmies jau melnā tumsā, ūdenskritumu varējām uztvert tikai ar ausīm un ādu. Vēl jābrauc 100 km līdz sarunātai nakts mītnei. Nakts mītni meklējām ilgi un pamatīgi-nekā. Tad sagūstijām "mēli", kurš mūs aziveda uz jauno kempingu-vecais nolikvidēts. Tā kā Agnesei bija stipri papīri, kas apliecināja,ka vecajā bija norezervētas vietas un veikta iemaksa. Jaunajā kempingā par ļoti labu cenu dabūjām lieliskus 2 un 4 vietīgus numuriņus. Vēlāk gan izrādijās ka 4 vietīgais ir ar divām gultām uz četriem vīriem. Varējām motelī pasūtīt vakariņas. 

7. Novembris.
Gulēšana motelī bija laba. Grupa sadalās divās daļās. Vieni kāpj kenijas kalnā, otri, vājākie,  brauc uz Abardares parku. Kalnā kāpēji izbrauca uz kalnu 7.15.
Palicējim bija diskusija, ņemt vai neņemt mantas. Šoferis paziņoja ka no 18 līdz 6 nevar braukt, tas ir likums. Atkal saplīsa riepa. Labojām. Ko mēs darītu bez Karioki??
Abardares parks. Ieja 50 $ cilvēka. Vietējiem 300 šiliņu. Rezidentiem 1000 šiliņu.
Līst lietus. Ceļš briesmīgs. 

Redz tāds ir ceļš mazajā lietus periodā.

Un lai to izbrauktu jārīkojas šādi.

Pāris reižu stūmām auto. Neko  sevišķu neredzējām. Arī udenskritumu neatradām. Laikam jau vajag zinošu ģidu. Anders un šoferis tādi nebija. No parka izbraucām pa briesmīgu ceļu. Apkārtnē Tējas un kafijas lauki. Problēmas ar parka atstāšanu. Atkal tikai ar tumsu esam atpakaļ motelī.
Atkal  ēdam motelī. Mums izmaksā ēsšana 1400 šiņu, vai 8 ls ar divām pudelēm alus.
Kenijieši draudzīgi. Parunājos ar pavadoni Kasto, kurš precīzi noteica manu vecumu.

8.novembris.
Ceļmies 4.30 ar domu nokļūt Mombasā. Aptuveni 600 km. Ceļš pie Nairobi paliek labāks. Nopērkam ananāsus.  Nolemjam Nairobi nepieturēt. Pa ceļam redzam baobabus. 

Baobabi.

Legenda par baobabu stāsta. Dievs iestādijis baobabu slapjā vietā, tas negribējis augt, tad iestādijis kalnos, atkal nekā. Dievs sadusmojies, apgriezis koku ar saknēm uz augšu un iebāzis zemē. Pirms Narobi zeme kalnaina un auglīga. Veido terases un audzē gan tēju un kafiju un visu ko. Atkal braucam pa nakti. Gandrīz avarija, pretīm braucošā mašina mūs nodzen no ceļa, uzbraucot atpakaļ uz ceļa mūs samet , kustība intensīva. Paveicās. Mombasā drausmīgi sastrēgumi. Vakarā ap 23.00 izejam paēst. 

Viens čalis ir gatavs mums parādīt restorānu, gaida kamēr paēdīsim un saņem no mums 40 šiliņus. Tas ir Kenijiešiem ir raksturīgi, palīdzēt un nopelnit par pakalpojumu. Protams tas ir daudz labāk kā diedelēt.
Tā kā ir tuvu pusnaktij, pasūtam zupu. Vispirms atnes buljonu. Galvā domas saka, vāja gan tā zupa. Bet oficiants atnes dakšas un nažus. Kas tad tas?  Zupa-buljons sanāca no tās gaļas, kuru mums atnesa.. Klāt vēl frī kartupeli. Tā vieglo vakariņu vietā sanāca ooo.

9.novembris.
Karsti. Neviens negri braukt uz snorkelēšanu. Agnese ir vīlusies.  Gaidām auto, lai sapakotu mantas, bet tas nenāk. 

Autobuss kā nenāk, tā nenāk.

Mans jaunais draugs.

Vai jums kāds bērns, vai mazbērns ir skūpstijis roku?

Mombasas ielās.

Esot salūzis. Atstājam mantas viesnīcā un ejam ielās.  Garšaugu tirgus. Katrs grib kaut ko pārdot. Iepazīstos ar Nelli. Viens no tirgotājiem brīdina, lai Ināra noņem zelta ķēdīti, jo varot noraut. Īsts austrumnieku tirgus.

Kolorīta pārdevēja.

Mana draudzene Nelli. Es palīdzu pārdot. Neko nepŗdevu.

Mombasas ielas.

Tirgošanās iet uz velna paraušanu. Šī dāma gribēja apšmaukt baltās kundzes.

Nonākam fortā, bet iekšā  neejam, dārgi 1200, kas ir 7 ls. Uzrodas palīgs, kurš mūs vadā pa pilsētu, bet uzdevums viņam aizvest mūs uz restorānu. Vispār jāsaka ka Kenijieši ir draudzīgi, sveicina, Jambo, no kurienes. Tas viņam izdodas. Ēdam zivi. Tā kā tas ir musulmaņu restorāns, tad alu nepārdot. Toties svaigu sulu gan. Uzdzeram profilaksei coca colu. Uz sienām naiviskas bildes no musulmaņu dzīves. Mums šīs dzīres izmaksāja15 ls, 2400 šiliņu. 

Soļojam uz vietu kur piestāj matatu. Pa ceļam piesienas bērni. Domāju ka viņi tiek audzināti no bērnības dod ieguldijumu ģimenes budzetā.

Sameklējam matatu un dodamies uz okeānu. Matatas brauc ļoti izveicīgi. Par 35 šiliņiem esam bagāto rajonā. Indijas okeāns. 

Peldamies, dažreiz sanāk okeanā uzkāpt uz  kaut kā  asa. Ūdens silts un tālāk no krasta arī tīrs. Ja būtu laiks varētu par naudu aizbraukt peldēt uz rifiem. Piedāvā par 100 naudiņām kokosriekstus. Beidzot klāt arī autobuss. Dodamies laukā no pilsētas. Tā kā ir svētdiena, tad transporta kustība nav liela. Viegli tiekam laukā no Mombasas. 

Apmeklējam suvenīru darbnīcu. 

Agnese mīļākais dzīvnieks.

Šis vīrs taisa ļoti smalkas lietas no koka.

Tālāk ceļš ved uz nelielu ciemu, kur rezervēta viesnīca. Vispār man liekas, viesnīca bija krimināla. Bet labums, ka varam gatavot brokastis.

10.novembris. 

Dodamies uz Ambuseli parku. Kādu laiku priecājamies par vienu no labākajiem ceļiem Kenijā. Apstājamies uz pusdienām vietā,kur šis labai ceļš beidzas un sākas zemes ceļš uz parku. Pusdienojam ar skatu uz Kilimandžaro kalnu. 

Atkal esam grāvī.

Masaji palīdz izstumt mašīnu.

Pievienot parakstu

Āfrikas augstākais kalns Kilimandžaru ar ziloņiem.

Jau pa tumsu atrodam blakus parkam  kempingu.
Pēdējā nakts Kenijā.

Ilgonis ir nakts fotogrāfiju meistars. Tā izskatās mūsu pēdējā nometne Ilgoņa bildē.

11.novembris.
Turpinās Ambuseli parka apskate.

Vēl dažas ainavas. 

Pirms parka atstāšanas bija traks brauciens pa šo smilšaino apvidu. Man jāatzīstas, bija mazliet bažas vai mēs te nepaliksim uz ilgāku laiku. Viss beidzās labi. Vienīgais ko nožēloju, palaidu mirkli kad bija redzams leopards. Bija izsludināta balva tam, kurš to pirmais ieraudzīs.

Pēdējais cēliens lidosta.

Šamējai vajadzēja būt pēdējai bildei stāstā. Koferi sapakoti lidmašīnai, arī apģērbs civilizēts.

Tikai izrādijās ka mašīna ir slima. Viņa vairs negribēja no mums šķirties. Sāka šķaudīt, vilkties un apstājās. Bet vēl kādi 80 km līdz lidostai. Ko nu?
Palīdzība pienāca slavenā matatu formā. Neviens no mums  neticēja ka mūsu mantība var tikt ar to aizvesta.

Lūk matatu. Visas mantas sakrauj uz jumta.

Matatu vadītājs tikai mierina. Viss būs, neuztraucieties. Un bija ar. Kad mēs ceļojām ar savu land roweru, neviena policija mūs nepārbaudija. Ar šo matatu mūs apturēja divas reizes. Un katrs policists gribēja parunāt. Nu saki ka Kenijieši nav draudzīga tauta.
Lidostā bijām ļoti laicīgi. No neko darīt, tauta sāka iepirkt lēto Kenijiešu alkoholu. Ar šo akciju mēs atbalstijām plaukstošo Šveices ekonomiku. Visas pudeles pievāca Šveices muita.
Tālāk ar Swiss airline un air baltic palīdzību veiksmīgi nonācām mājās.

Vairāk un emocionālāk par ceļojumu skatāties  web lapā:

http://2013.eclipse-tour.org/blog/

Īss kopsavilkums.

Redzējām daudz. Šāds ceļojumu veids ir pat interesantāks kā organizētajā firmu tūrē. Pastāv intriga, cikos nonāksim galā, un kur paliksim pa nakti. Protams arī ceļojums ir lētāks.