Sēlija 2019.gada jūnijā

Pateicoties nenogurdināmajai Aijai Grāvītei, kura visu saorganizē jau daudzus gadus, neliela grupiņa Latvijas universitātes darbinieku mācību gada beigās dodas ceļojumā pa Latvijas dažādiem novadiem. Šoreiz ceļš ved uz Sēliju. Piedalījos un tagad rakstu ko redzēju un piedzīvoju. Jāsaka ka daudzi latviešu blogisti nav oriģināli rakstnieki. Lielākā daļa pārraksta atrastās interneta gudrības savos blogos. Tāpēc googlī ieliekot kādu vietu, atradīsiet daudz lapu ar vienādu tekstu. Es nebūšu izņēmums, tikai kārtības pēc ( lai nepiesien plaģiātu) atzīmēšu, ka teksts nav mans, bet google mammas.

Buklets auto ceļotajiem vēsta: "Ainavisks novads ar retām un nelielām viensētām. Dvietes pusē cilvēki dzīvo uz “salām”: Putnu salas, Sīļu salas, Pupiņu salas, Būku salas – ... Salas Sēlijā?... Kas tās tādas? Tas kļūst skaidrs atbraucot šeit tikai pavasarī, kad pārplūst Dvietes pļavas un virs ūdens paliek lielāki sauszemes gabali ar viensētām. Šo laiku vietēji dēvē par piekto gadalaiku – atbūdu. Sēlijas vēsture iepazīstama muzejos (Sēļu sēta Jēkabpilī, Viesītes muzejs) un autentiskajās saimniecībās (Gulbju viensētā ar melno pirti). Īpaša ir novada ēdienkarte: Sēlijas cepelīni, batviņi – jauno sarkano biešu zupa ar jaunajām lapiņām, gavēņu ēdiens - skābētu auzu pārslu ķīselis, sirņiki – biezpiena plāceņi, škvarkas – biezputra ar saceptu speķīti (circenis), bet veselības stiprināšanai noteikti jānobauda bebru dziedzeru uzlējums Bebrenē. Pauls Stradiņš, Mārtiņš Buclers, Jānis Jaunsudrabiņš un Stenders nāk no Sēlijas. Vareni vīri no varena novada!"

https://www.celotajs.lv/cont/tour/tours/Etno/Selija.pdf

Pēdējā laikā Sēlijas novads aktīvi strādā, lai veicinātu novada tūrismu. Dvietes puses salu parādība, tika pacelta visas Sēlijas līmenī. Tā kā senos laikos teritoriju klāja meži un retas viensētas,tad šīs viensētas veidoja tādas kā apdzīvotas salas. Pēdējos gados realizēts starpteritoriālās sadarbības projekts „„Sēlijas salas” – tematiskais tūrisms mazajās lauku apdzīvotajās vietās kā ekonomiskās un sociālās izaugsmes veicinātājs Sēlijā”. Pašlaik projektā ietvertas 17 vietas (salas) ar savu vienreizību, sēlisko identitāti. http://neretasnovads.lv/wp-content/uploads/2019/01/salu_buklets5-ilovepdf-compressed.pdf

Mēs apmeklējām dažas no šīm salām. Skaties karti.

1.-Kafeja "Alīda" Elkšņos.

2.-Saukas dabas parks.

3.- Viesu māja "Kalnāres".

4.- Gārsenes muiža.

5.-Vecā Stendera muzejs Eglainē.

6.- Vēsturiskā Sēļu sēta 'Gulbji".

7.-Tadenava. Raiņa muzejs.

8.- Bebrene, muiža un baznīca.

9.-Dvietes paliena.

10.-Ēberģes muiža.

11.-Aknīstes Saltupju svētavots

Pirmā pietura Elkšņi (1).

Mūsu intereses objekts ražotne - Kafeja 'Alīda". Mūs sagaida "Alīdas" īpašniece. Stāsta aizkustinošu stāstu par savu vecmāmiņu, kura gatavojusi brīnišķigu cigoriņu kafiju. Kad mazmeita garšoja veikalā pirkto, jutusies vīlusies, kafijas garša nemaz nelīdzinājās vecmāmiņas gatavotajai. Tā radās ideja atjaunot nozaudēto recepti. Rezultātā mazmeita radija zīmolu Kafeja"Alīda". Ar Lauku fonda atbalstu uzcelts neliels angārs, kur notiek ražošana un izveidota arīprezentācijas māja. Apkārt plešas cikoriņu lauks. Mūs cienā ar cigoriņu kafiju, pašceptu plātmaizi, sieru un medu. Pašlaik ražotnē ražo četru veidu kafiju. Cigoriņi ar zīlēm, rudziem un kanepēm. Kafija tiek realizēta TC arī Rimi. Tā kā cigoriņu kafiju pārdod nelielos apjomos, tad lieltirgotājs ir ar mieru to realizēt. Kā prece iet uz beigām, tā tiek atkal piesūtīta. Ražotnē strādā ģimene un viens algots darbinieks. Labs piemērs uzņēmīgiem cilvēkiem.

Buklets vēsta: Elkšņos visur sastopamies ar latviskās kafejas vēstnešiem – ozoliem, rudzu laukiem, cigoriņu lauku un burkānu zaļajiem lakstiem . Elkšņi ir tā zeme, kura auklē cigoriņa kafejas pirmsākumu. No klusuma, miera un dabas skaistuma rodas harmoniskais dzēriens – kafeja.

Pagrieziens uz Kafeju Alīda.

Tāda izskatās ražotne.

Saimniece cienā ar Alīdas labumiem.

Pievienot parakstu

Saukas dabas parks (2).

Padzērušies kafeju, dodamies uz Ormaņkalna skatu torni. Laika apstākļi nav pateicīgi dabas vērošanai. Smidzina smalks lietutiņš. Neesam gatavi staigāt pa slapju pļavu. Tāpēc uzkāpjam skatu tornī. No tā redzams tikai meža zaļais klājums. Simt metru augstumā paceltais drons redz lietus miglā tītu ezeru . You tube nav nekāda materiāla par Saukas dabas parku. Ir video par zvejošanu Saukas ezerā. Arī man šoreiz no parka materiāliem nekas nav sanācis. Varbūt kādreiz citreiz.

Tā izskatās ezers no 100 metru augstuma.

Un tā ezers izskatās tuvumā.

Kā jau pienākas dabas parkā, zied dažādas puķītes.

Kempings “Kalnāres”, Leimaņu pagasts (3).

Tā ir mūsu nakts mītne uz divām dienām. Kempinga centrālā māja ar lielu svinību zāli, virtuvi un pirti. Nelielas būdiņas un treileri kalpo par guļam telpām. Kempings atrodas ūdens tilpnes malā. Kas tas ir par ūdens veidojumu, nevarēja saprast. Iespējams ka tā ir uzpludināta ūdens krātuve, ar saliņām un kanāliem. Mūsu zivju speciālisti nespēja kādu dzīvu radību izvilkt no ūdens, bet domājams ka kaut kas tur iekšā dzīvo. Kempinga teritorijā izveidoti daudzi atpūtas stūrīši, no kuriem var vērot dabas skaistumu un nodoties div vai vientulībai. Kalnāres mājas atzītas par 100 sakoptākajām 2018.gadā.

Kalnāres no putna lidojuma.

Aiz ezera saimnieka māja.

Ciemiņu izmitināšanas vieta.

Apokaliptisks skats.

Ūdens lēpes.

Gārsene (4). Pils, kurā vēl nesen bija skola. Parks. Baznīca, kuru barons veltījis savai sievai.

Gadsimtiem ilgi dažādi vācu grāfi un baroni valdija Latvijā. Lielie zemes īpašumi nodrošināja ienākumus, kuri ļāva celt un uzturēt lielas pilis. Pateicoties jaundibinātajai Latvijas valstij svešzemju baronu ietekme izbeidzās. Jaundibinātā valsts konfiscēja muižu zemes un sadalīja to latviešu zemniekiem. Tā kā baroniem zuda ienākumi no zemes tad viņi centās atbrīvoties no savām pilīm un tīties projām uz fāterlandi. Daudzas pilis jaunā valsts atpirka no muižniekiem un tajās ierīkoja skolas. Līdzīga vēsture ir arī Gārsenes muižai. Google mamma. Beninghauzenu-Budbergu pils sastāv no divām daļām, taču stilistiski tās ir vienādas – neogotiskas. Lielāko divstāvu pils daļu papildina apaļš četrstūrveida stūra tornis, kā arī ieejas lievenis, bet mazāko – vienstāva – apaļš piebūvēts tornis.

Pils ir labi saglabājusies no ārpuses. Pils tornī mājīgi iekārtojies stārķu pāris. Kad mans drons sāka tuvoties pilij, vienam no stārķiem neizturēja nervi un viņš laidās apskatīt, kurš tur rūc. Pils fasādi interesantu un dzīvīgu padara logu ailes, kuras ir sagrupētas pa divām un trijām ailēm. Mūs sagaida runātīga gide un ved iekšā pilī. Iekštelpās nav glaunās pils sajūtas, bet jūtama ilggadīgā skolas klātbūtne, eļļas krāsojums. Interesi rada labi saglabājusies podiņu krāsns. Uz podiņiem attēloti Holandiešu motīvi. Baltie podiņi apgleznoti ar jūras skatiem un katrs podiņš ir ar savādāku zīmējumu. Pēc pils apskates dodamies pastaigā gar saimniecības ēkām, garām dzirnavu ūdens krātuvei, kuru veido Dienvidsusejas upe, uz baznīcu.

Google mamma. Gārsenes evanģēliski luteriskā baznīca. Baznīcu barons fon Budbergs bija iecerējis kā veltījumu savai mirušajai sievai, anglietei Ģertrūdei Vorsai. Tā celta ap 1905. gadu pēc arhitekta K.fon Engelharta projekta, bet būvdarbus vadīja arhitekts Eduards Kupfers (1873.-1919). Kokmateriāli vesti no tuvējā meža. Jauncelto baznīcu iesvētīja 1906. gada 1. oktobrī. Kopš 1922. gada baznīca pieder Gārsenes ev.lut. draudzei, tās balkonā atrodas Valkera firmas ērģeles, kas būvētas 1906. gadā Ludvigsburgā. Interesants ir koka altāris un logu vitrāžas.

Netālu no baznīcas atrodas klasicisma stilā veidota kapliča. Arī kapliča ir veltīta barona pirmajai sievai anglietei Ģertrūdei. Tagad stāsts par cilvēkiem. Gārsenes pili pārvaldija 11 Budbergu paaudzes. Pēdējais gārsenes barons Leonards bija tautā ieredzēts. Esot rūpējies par saviem ļaudīm. Vācietis būdams aprecējis slaidu anglieti Ģertrūdu. Par nožēlu Ģertrūde vēl jauna būdama, domāju tā ap 33 gadiem, saslimst un nomirst. Paiet vairāk kā 10 gadi tiek uzbūvēta kapliča kurā gulda gan Ģertrūdi, gan vēlāk arī Leonardu. Pa to laiku Leonards jau paspējis aprecēties otro reizi, šoreiz ar tautieti, vācieti. Kad Leonards nomirst, viņu apglabā kapličā, bet Ģertrūdi, otrā sieva, no kapličas izmet. Ģertrūde nepaliek parādā un sāk spokoties. Rodas legenda par zilo dāmu. Barona pēcteči arī mūsdienās, apmeklējot savu senču zemi.

Gārsenes pils un apkārtne

Pils un dīķis

Pilī saglabājusies podiņu krāsns.

Stārķa nervi neizturēja.

Gārsene no gaisa. Ūdenskrātuve, dzirnavas un tālumā baznīca.

Gārsenes baznīca.

Baznīcas altāris.

Barona kapenes.

Dzirnavas.

Ainava pie Gārsenes.

*Vecā Stendera muzejs Eglainē (5).
Google mamma. Lašu pagastā (tagad Eglaines pagasts) 1714. gada 27. augustā dzimis Gothards Frīdrihs Stenders - vācu tautības mācītājs, apgaismotājs, latviešu laicīgās literatūras dibinātājs, valodnieks, saukts arī par Veco Stenderu. Eglaines G.F.Stendera muzejs piedāvā G.F.Stenderam veltītu ekspozīciju, pastāvīgu novada amatniecības izstādi, mācītājmuižas klēts apskati, kur iekārtota etnogrāfiska daļa ar pagājušā gadsimta sadzīves priekšmetiem, fotouzņēmumiem un dokumentiem. Vecā stendera muzeja apmeklējums prasīt, prasija atkārtot zināšanas par šo latviešiem nozīmīgo cilvēku. Patiesībā jāsaka ka Eglaine nav tā svarīgākā vieta Vecā Stendera biogrāfijā. Eglainē Stenders ir dzimis.Māja kurā viņš dzimis nemaz nav saglabājusies. Daudz nozīmīgāka Vecā Stendera dzīvē ir vieta, kurā radīti galvenie viņa darbi. Un tā ir Sunākste, vieta kur viņš kalpoja par mācītāju un kur viņš ir apglabāts. Uz viņa kapa akmens Sunākstes kapsētā lasāms uzraksts: Sche aprakts G. F. Stenders Latwis, dzim. 1714, mir. 1796, ar sawu gaspazchu.
Stenders, līdzīgi citiem šī laikmeta gudrajiem prātiem, bija plaša profila filozofs. Viņš ir izpelnijies nosaukumu latviešu Da Vinčī. Jo ko tik viņš nav darijis.
Zinātnes jomā uzrakstijis "Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas" (1774). Tā ir pirmā populārzinātniskā grāmata latviešu valodā par dažādu zinātņu jautājumiem. Tā faktiski bija pirmā zemniekiem domātā enciklopēdija Eiropā. Popularizējis Eiropā noskatīto veļas mazgājamo mašīnu. Esot izveidojis divus globusus.
Veidojis latviešu gramatiku. Pats uzzīmējis bilžu ābeci bērniem. Vairāk par Veco Stenderu var palasīt šeit https://enciklopedija.lv/skirklis/30924

Šis onkulis atklāja Vecā Stendera dzīves ainas.

Tur, kaut kur pļavā bijusi mācītāja māja, kurā tad arī piedzina puisītis Stender.

Vēsturiskā Sēļu sēta 'Gulbji" (6).

Uz šo vietu devāmies ar merkantīlu nolūku paēst tipiskās sēļu pusdienas. Kad ieradāmies ieraudzijām īstu lauku brīnumu, īstu sēļu saimniecību. Mūs sagaida saimnieks Juris un stāsta ka mājas viņiem ir senču mantojums. Jau vairākās paaudzēs te ir saimniekojuši viņa senči un katra paaudze kaut ko būvējusi klāt. Sagaidīšanu parasti veicot saimniece, bet šajā reizē viņai citas darīšanas. Uz mājām ved koku aleja. Māju saimnieks stāsta ka sēļu sētai raksturīgas akmens mūrētas saimniecības ēkas, kuras izvietotas L burta veidā. Daina Brila savā rakstā apjūsmo zedeņu žogu."Īpašu šarmu šai sētai piešķir zedeņu žogi. Tie kalpo jau kādus 80 gadus, tos gatavojis Jura vectēvs un vecvectēvs, Juris tikai pielabojis. Žogus taisa no mizotiem egļu zariem un sprauž zemē ar augšgalu, tad koks daudz mazāk bojājas. Pēc kara apkaimē bijis daudz vilku, tad zedeņu žogiem galus neaplīdzināja, bet atstāja asus un nelīdzenus, lai plēsoņas netiek pāri. Ziemā zedeņi ceļus pasargāja no aizputināšanas".
Daļa no vecajiem žogiem laika gaitā bija ieauguši krūmos. Izvilka, salaboja – skaisti! Tagad sudrabpelēkie zedeņi puķu dārzu atdala no saimniecības daļas, ierobežo celiņus un ir gleznains ainavisks elements, kas apvieno visu sētas kompozīciju. Cērtot mežu, Rita un Juris egļu zarus vairs nededzina, bet nomizo un pin jaunus žogus".
Juris saka ka sēļu sētai no pagalma ir trīs izejas. Goda vai viesu eja, lopu eja un eja uz lauku. Nu tad mēs pa lauku eju dodamies uz nojumi, kur tiek klāts galds. Šodien ēdienkartē ir nabagu zupa. Es to sauktu par dārzeņu zupu. Galvenais ēdiens cepelīni ar gaļu. Tad vēl zālu tēja un siers uzkodās. Ar pilniem vēderiem apskatām saimnieces Ritas dārzu. Rita ir daiļdārzniece un dārzs izveidots ļoti skaists.

Koku aleja ved uz sētu.

Zedeņu žogs.

Tadenava (7).

Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā rakstīts:
"Raiņa dzimtā vieta Tadenava ir viņa saules un mīlas filosofijas šūpulis. Jaunajā ekspozīcijā, ko veidojuši muzeja speciālisti sadarbībā ar dzejnieci Inesi Zanderi un dizaina biroju H2E, saules motīvam piešķirta vadošā loma. Saule, kas rit visu cauru dienu pa debess jumu, būs muzeja apmeklētāja ceļvedis Tadenavā. Saule iespīdēs tēva istabā, kur aug Pliekšānu dzimtas koks. Tur, rēķinot, rakstot un lasot, gādāts par saimniecību un prātots par bērnu nākotni. Saule ielūkosies mātes istabā, kur auklēti bērni un pūralādē krāti rokdarbi. Saule vadīs mazo Jāni Pliekšānu caur bērnības mājām un skolām līdz pašai Rīgai". Tadenavā Rainis pavadijis savas dzīves pirmos 3 gadus. Ekspozīcijā uzsvērta saules loma, kura droši vien parādijusies arī Raiņa daiļradē. Sakopta apkārtne, sakoptas būves, labs iespaids. Interesi raisija filma par Raini un Aspāziju. To var redzēt tikai dažos Raiņa muzejos. Raiņa muzejs "Tadenava" atzīts par vienu no labākajiem izklaides objektiem pasaulē. Tam 2018.gadā piešķirta THEA Balva par izciliem sasniegumiem ekspozīcijas veidošanā.

Saule viz un viz bez gala,
Un tu stāvi saules vidū,
Saules apstarots un apņemts,
Pieliets pilns ar siltu gaismu,
Būsim lieli līdzi saulei!

Cik man nākas savā gaitā
Atcerēties bērnu dienas,
Tik es redzu gara acī

Zelta sauli atmirgojam.

Vientuļš dārzā stāv Rainis un skatās uz savu bērnības māju.

Bebrene (8).

Bebrenes nosaukums cēlies no Bebrupītes vārda. Stāsta ka Bebrupītē un citās apkārtnes upēs bebru ir ļoti daudz. Nozīmīgākie objekti Bebrenā ir dzirnavas, Muižas komplekss, pils dārzs un baznīca. Bebrenes muižas ansamblis ir viens no nedaudzajiem Sēlijā, kurā pilnībā ir saglabājušies visi 19. gs. Bebrenes muižas apbūves elementi – kungu māja, palīgtelpas, parks ar vārtiem un žogu. Bebrenes muiža no 1570.gada piederēja Plāteru-Zībergu dzimtai. Pašlaik Bebrenes muižas mājā ir skola.

Vairāk par Bebreni var izlasīt šeit. http://www.manabebrene.lv/lv/par-bebreni/vesture/

Pozitīvi ir tas ka gan Bebrenē, gan Gārsenē, gan citās vietās ir entuziasti, kuri daudz lasijuši par vēsturiskajiem objektiem un labprāt dalās ar ciemiņiem. Bebrenē mūs sagaidija un izvadāja ekskursijā divas dāmas. Izrādija dzirnavas, izrādija Muižas mājas pirmā stāva telpas. Parasti 1.stāva telpas muižas mājā bija domātas prezentācijām un ballēm. Dzīvošana notikusi otrajā stāvā. No muižas mājas veda pazemes ejas uz virtuves māju, aptuveni 50 metru attālumā. Pa to sagatavotais ēdiens tika nests uz kungu māju. Esot arī citas pazemes ejas. Viena no ejām ved uz baznīcu. Citas vēl nav atklātas. Kungu mājas pagalmā pavadones lasija muižas saimnieku pēcteču rakstītās atmiņas par to kādas balles rīkotas, kādi cilvēki piedalijušies, kā svinējuši.

Pils vārti.

Pils galvenā ieeja.

Pils izeja uz parku.

Piemineklis pils parkā brīvības cīnītājiem

Bebrenes baznīca.

Dvietes paliena (9).

Mājas lapā Mana Bebrene http://www.manabebrene.lv/lv/raksti/dabas-parks-dvietes-paliene/ rakstits:Teritorijā ietilpst visplašākā paliene Daugavas tecējumā. Daugavas palu ūdeņiem ieplūstot Dvietes senlejā, ūdens līmenis Dvietes lejtecē pavasarī var celties vairāk nekā 6 m virs mazūdens perioda līmeņa. Šei mītošie cilvēki savus mitekļus cēla uzkalniņos. Tādā veidā palu laikā veidojās salas. Pārvietoties varēja tikai ar laivām. Šāds neparasts stāvoklis ilga dažas nedēļas un šo laiku dēvēja par 5 gadalaiku. Iedzīvotāji no lauksaimniekiem šajā periodā pārvērtās par zvejniekiem. Dabas parks „Dvietes paliene" ir viens no lielākajiem un labāk saglabātajiem dabisko upju palieņu paraugiem Latvijā un Eiropā. Tā ir unikāla, pasaules mēroga nozīmes migrējošo putnu pulcēšanās un ligzdošanas vieta, te meklējamas Latvijā un Eiropā retas, dabiskas, maz pārveidotas applūstošu zālāju dzīvotnes, kas dod mājvietu daudzām retām un īpaši aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām. Dabas parka teritorijā konstatētas 12 īpaši aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas, vairāk nekā 40 Latvijā vai ES aizsargājamas putnu sugas, 7 Eiropā un 2 Latvijā aizsargājami biotopi.
Šeit var staigāt pa parku, novērot putnus un skatīt dažādas puķītes. Mes to visu nedarijām. Mēs aplūkojām senlejas informācijas centru „Gulbji"
un dzērām bebru dziedzeru uzlējumu. Tā kā bebra ēdienkartē ir simtiem vērtīgu zālīšu, senāk dzīvnieku dziedzerus uzskatīja gluži vai par panaceju. To dziedzerus kopš seniem laikiem izmanto pret augoņiem, audzējiem, drudzi, krampjiem, locekļu tirpšanu un paralīzi, atmiņas zudumu un plaušu iekaisumu, pret ausu sāpēm un kā pretindi čūsku kodumiem. Mednieki tos slavē kā īstu brīnumlīdzekli un vietējo viagru. Teikšu godīgi, riebīga manta. Izdzēru kādus 20 gramus, nepatīkama sajūta bija ilgi, līdz momentam kad to noskaloju ar labu konjaku. Briesmīga manta.
Dvietē pievērsu uzmanību, ka sēļu valoda ir līdzīga latgaliešu valodai. Man vecā māte, īsta latgaliete, lietoja tādus vārdus kā lizeika, vuška un citus. Ar šiem vārdiem es sastapos Sēlijas vārdu krājumā

Sēļu māja.

Aknīstes Saltupju svētavots (11).

Aknīstes tuvumā, Dienvidsusejas upes gravā, ir vēl viens tūrisma ievērojams objekts, Saltupes svētavots. Lauku ceļotājs raksta: "Šis avots kā veselības avots pazīstams jau kopš seniem laikiem. Stāsta, ka šādu avotu, kas izplūst uz austrumiem, ūdens ir dziedinošs. Īpaši Lieldienu rītā, ja tajā mazgā acis. Avota ūdeņi satur dzelzs savienojumus, par ko liecina brūnās nogulsnes (dzelzs baktēriju darbības rezultāts)". Avots atrodas aptuveni 100 metrus no upes, kalniņā un veido nelielu strautu, kurš ietek upē. Ūdens garšīgs, auksts un ilgi uzglabājas.

Informatīvais stends.

Šeit pie zilajām kājām ir svētavota izteka.

Avots veido strautu. Pa ceļam nogulsnējas dzelzs savienojumi, padarot strautu rūsganu.

* Ērberģes muiža.

Vikipēdija raksta:"Ērberģes muiža (vācu: Herbergen), saukta arī par Taubes muižu, bija muiža Ērberģē, tagadējā Neretas novada Mazzalves pagasta teritorijā. Pirms 1920. gada agrārās reformas Ērberģes muiža 1862 ha platībā piederēja fon Hānu dzimtai. Reformas gaitā muižas zemes sadalīja 159 jaunsaimniekiem un zemes piegriezumos citām saimniecībām, bet kungu mājā ierīkoja pastu.
No 1930. gada bijušajā Ērberģes muižas kungu mājā darbojas Mazzalves pamatskola".
Par Sēlijas pretenzijām uz attīstītu tūrisma industriju liecina Ērberģes muižas sagatavotais uzvedums. Ierodoties muižā, mūs sagaida muižas ragana. Pēc pāris vingrojumiem mūs baro ar raganas zupu. Tad parādās muižkungs, kurš iepazīstina ar muižu un muižas parku. Muižas zālē turpinās stāsts par leģendām saistātām ar muižu. Bija interesanti. Vietējie aktieri lieliski, sevišķi labs bija muižkunga Hāna lomas atveidotājs. Vairāk par Ērberģes muižu var palasīt šeit:
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/latvijas-perles-erberges-muiza-labas-energijas-dizozols-un-zila-dama.a182910/