Nākošais ceļojuma
mērķis Vjetnamā bija kalnainais rajons
Vjetnamas ziemeļrietumos. Šis rajons slavens ar saviem kalnainajiem dabas
skatiem, kurš franču pārvaldības laikā ieguvis nosaukumu Tonkinas Alpi. Šeit
atrodas augstākie kalni ne tikai Vjetnamā, bet visā Indoķīnas
reģionā. Kalnu grēdas augstākā virsotne Fansipan sasniedz pat 3143 metru
augstumu. Otrā ceļotāju interese ir daudzās mazākumtautības, kuras
apdzīvo šo kalnaino apvidu.
Esam izvēlējušies braukt
ar nakts vilcienu. Nakts vilciens ir izdevīgākais variants. Vilciens iet pa
nakts tumšo laiku, un ceļotājs mierīgi sešas stundas var ērti gulēt. Tiek
ietaupīti viesnīcas izdevumi.
Tā kā vilciens ir
ap vienpatsmitiem vakarā, izmantojam vēl pēdējo iespēju apskatīt Hanoju. Pirms
ceļojuma vajag arī iestiprināties. Vakariņas pasūtītas skaistā Hanojas
restorānā “Madam yen”. Vairs neatceros ko ēdām. Skaidrs ka tas bija garšīgi.
Jāatzīme ka visā ceļojuma laikā baudijām garšīgus ēdienus Vjetnamiešu ēdienus. Toties kādu alu
dzērām gan atceros. Jo Vjetnamā pieejami divi ali, Hanojas alus un Saigonas
alus.
Pēc vakariņām vēl
paklīstam pa ielām. Darboņi uz motocikliem piedāvā dažādus pakalpojumus, man
piemēram masāžu ar "laimīgām beigām". Neielaižos diskusijā. Tagad
domāju, būtu vismaz cenu noskaidrojis. Kas par vēlu, tas par skādi saka latvieši. Ko saka vjetnamieši šādos gadijumos, nezinu.
|
Tāds lūk vilciens uz Tonkinas Alpiem. |
Vilciens izskatās
pavecs. Perons augstais, viegli iekāpt. Apstākļi vilcienā ir pietiekoši labi. Vilciens
izskatās pavecs, bet rūpīgi salāpīts un tīrs. Pavadonis paskaidro ka rītā būs kafija, ar cepumiem un
pat par brīvu. Un vai tēju arī var dabūt? Par to gan ir jāmaksā. Patīkams
serviss, ūdens, cepumi un pat čībiņas.
|
Redzams vilciena serviss. Tas viss par biļetes cenu. |
|
Gatavi gulēšanai. Arī čībiņas ir iedotas. |
Kāpju 2 stāvā, lai
censtos aizmigt, jo piecos vilciens būs galā. Ap četriem atskan skaļi
klaudzieni. Domāju ka kāds jau ceļ mūs augšā. Taču nē, laikam kādas durvis
vagonam atnākušas vaļā un veic brīvprātīgā modinātāja lomu. Un tā esam
ieradušies Lao Cai pilsētā. Mūsu mērķis ir galvenā tūrisma pilsēta Sa Pa. No
Lao Cai vēl kādu stundu jābrauc ar auto
uz SaPa. Pilsēta SaPa atrodas 1500 metru
augstumā. Ierodamies viesnīcā, paēdam brokastis. Numuri vēl nav gatavi. Tāpēc nomazgājamies
kopējas pieejamības dušā, atstājam mantas foajē un dodamies uz laukiem.
|
Jau pie viesnīcas mūs sagaida melno hmongu sievietes. |
Vjetnamas nacionālais
satāvs ir kā puķe ar daudziem ziediem. Pamatnācija Kinh (vieti) sastāda 86% no visiem iedzīvotājiem. Tas ir
puķes kāts. Tā ir noteicošā nācija, kura protams dara pāri mazākajiem. Vēl ir
vairāk kā 50 mazākumtautības, kuras Vjetnamas puķē veido daudzkrāsainus ziedus.
20 no 50 tautībām dzīvo šajā kalnainajā Tokinas Alpu apvidū.
|
Sarkano dao sievietes raksturojas ar sarkano galvas segu. |
Mums bija iespēja iepazīties ar hmongu un sarkano dao
tautībām. Ceļš uz hmongu ciematu tikai vēl tiek būvēts. Autobuss brien caur
dubļiem pabīdot kājām ejošos tūristus un viņus pavadošās vietējo cilšu
sievietes. Visur esošie motociki. Beidzot esam ciematā. Momentā mūs aplenc bars
maza auguma sieviešu ar bērnu uz muguras un pārdodamo preci somā ”Whats your
name, how old you, from where you” skan no visām pusēm un nepārtraukti. Tādā procesijā
mēs un vietējie dodamies gājiena procesijā caur ciemu.
|
Melnie hmongi. |
Jāpiebilst, ka
ciema apmeklējums maksā naudiņu. Parasti biļeti pārdot tūrisma biroji. Nav
biļetes, brauc atpakaļ uz pilsētu un pērc. Mums viss bija kārtībā.
Ejam
cauri ciematam. Ceļš dubļains. Lai nenoziestu kājas uz kājām uzvelkam
plastmasas zeķes. Novērojams interesants skats - uz ceļa govis un blakus
civilizācijas zieds, mūsdienīgs auto. Bērni mācās skolā, mazie bērnudārzā.
Skolotājiem šajā apvidū piemaksā vairāk, jo neviens te negrib braukt un
strādāt. Vairākas reizes pabrauc auto skaļi aicinot uz cirka izrādi. Tiek
celtas mājas. Tirgotas dažādas mantas.
|
Ciema kontrasti. Govis un jaudīgs džips. |
|
Skolēni skolā... |
|
mazie bērnudārzā. |
Pastātīšu par kalnu
cilšu ģimenes savdabībām. Jo ciemats izolētāks, jo vairāk ir seno tradīciju. Meitenes precas ļoti agri.
Agrāk tas notika 16 gadu vecumā, pāšreiz stāsta ka tas notiek 18 gados. Meitenei, ar kuru
aprunājos, How old you, bija 18 gadi. Uz muguras tai jau gadu vecs bērns. Kā
notiek līgavas noskatīšana. Precēties var tikai ar cita klana pārstāvi. Tas tāpēc, lai asinis būtu labas un
nedzimtu kropļi. Ja puisim no blakus ciema, iepatīkas meitene, to viņam vajag
nozagt un atvest uz savām mājām. Tur viņa 3 dienu laikā saprot, vai grib dzīvot šajā mājā. Pēc
trim dienām to atgriež mājās. Ja vienošanās notikusi, nāk puiša pārstāvji vienoties
par cenu. Skaidrs ka līgava maksā naudu,
jo no mājas aiziet darba spēks. Tāpēc līgavainim jāmaksā halims. Pašreizējos laikos šī tradicionālā metode ir
bīstama. Lieta tāda, ka 2 bērnu politika radijusi sieviešu deficītu ķīnā. Tāpēc
darboņi izmanto tradīciju ar līgavas zagšanu, lai nogādātu meiteni pārdošanai
ķīnā.
|
Rīsu terases un zosis. |
|
Rīsu terases. |
Šis ir
ekzotiskākais precēšanās veids. Ir arī drošāks precību veids. Var uzreiz iet pie
vecākiem, nest dāvanas meitenei un
vecākiem. Ja dāvana pieņemta, tad sākas sarunas par kāzām. Meitene vienmēr
nonāk puiša ģimenē. Kas notiek, ja vīrs nomirst. Sievietei ir izvēle, palikt vīra ģimenē, vai iet prom no
ģimenes. Ja paliek ģimenē tad viņu apprec jaunākais brālis. Līdz ar to var
sanākt, ka jaunākajam brālim ir divas sievas. Pēc hmongu likumiem tas ir
pieļaujams. Kāzas ir ļoti lieli svētki. Protams lieli svētki tiem, kuri to var
atļauties. Tiek izdzerti simtiem litru
kandžas, apēsti kalni gaļas. Nabaga līgava gan šajās svinībās nepiedalās. Viņa sēž atsevišķā istabā un garlaikojas. Ceru ka ēst viņai dod.
|
Pievienot parakstu |
Ciemu, kuru
apmeklējām jau ir skārusi civlizācijas. Lai redzētu īsto iedzimto dzīvi
vajadzētu doties tālāk no lielajām pilsētām, kā Sa Pa vai Lao Cai. Mūsu
apmeklētjā ciemā sievietes darina košās drānas un cenšas tās pārdod tūristiem. Dažas ģimenes veido
ģimenes viesnīcas un piedāvā tūristiem nakts mājas. Liels bizness ir kandžas
destilēšana. Pārpalikums tiek izbarots cūkām. Cūkas laikam visu laiku ir žvingulī,
bet gaļa esot sevišķi laba.
|
Tiek austas nacionālās drānas pārdošanai. |
|
Kaut kas tiek ražots. |
Daudz dzirdējām stāstam
par tradicionālajiem etniskajiem tirgiem. Agrākos laikos šādi tirgi pildija gan
preču apmaiņas lomu, gan arī sociālo lomu. Uz tirgu ieradās dažādu ciemu
cilvēki no attāliem novadiem. Parasti cilvēki ieradās jau iepriekšējā vakarā.
Tika svinēts, dzerts un notika jauno pāru
iepazīšanās. Tādā veidā dibinājās ģimenes, kuros partneri bija no ciemiem,
kuri atradās tālu viens no otra. Šajos svētkos arī precētiem nebija nosodami mīlas prieki, jo nakts taču gara.
|
Gājienā pa hmongu ciemu. |
Pusdienojam Sa Pā
un atkal dodamies ārpus pilsētas. Šoreiz lai paceltos augstākajā indoķīnas
virsotnē Fansipan. Atstājam autobusu stāvvietā un tālāk aptuveni 2 km dodamies
ar elektroauto, tuvāk pacēlāj vagoniņa stacijai. Tomēr mūs nenogādā līdz galam,
bet ļauj vēl kādu puskilometru iet kājām. Domāju tas lai apmeklētājs saprot,
kur ir miljards dolāru iebūvēts. Pati stacija atgādina pili.
|
Ieeja uz Fansipan Legend gaisa
vagoniņu. |
Fansipan Legend gaisa
vagoniņš 20 min laikā nogādā ceļotājus no vecā franču kalnu kūrorta Indoķīnas
augstākajā virsotnē. Tas stiepjas 6,3 km garumā un ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā
kā garākais trīs trošu gaisa vagoniņš pasaulē.
Stāsta ka Fansipan Legend gaisa vagoniņš pa
ceļam šķērso vairākas ielejas, tai skaitā gleznaino Muong Hoa Valley, kuras
apakšu noklājuši rīsu lauki. To visu mēs neredzējām, jo diena bija miglaina.
Statistika liecina ka migla šajā apvidū ir bieža parādība. Pirms gaisa vagoniņa
izbūves, bija nepieciešamas divas dienas, lai uskāptu virsotnē. Arī mūsdienās
ir entuziasti, kuri šo ceļu veic kājām.
|
Vienu brīdi uzspīdēja saule. Bija cerība ka viss augšā būs skaisti. |
Izejot no vagoniņa mūs sagaida spēcīgs vējš un migla.
|
Izejot no stacijas ļoti liels vējš un migla. |
Stāvas monumentālas kāpnes
ved kaut kur augšā. Ko mēs tur ieraudzīsim man bija noslēpums. Laikam jau tā
bija pavadoņu kļūda neinformēt par gaidāmo, par to ko varēs redēt. Bet skaidrs bija ka uz leju mēs gan neko
neieraudzīsim. Ja tā ko tur iet? Bet izrādās ka augšā ir izbūvēts vesels komplekss. Gan
budas attēls, gan augstuma obelisks un vēl daudz kas cits. Pavadoņa klusēšanas
dēļ šie skati man gāja secen.
|
Kāpnes ved augšup, kaut kur nezināmajā. |
|
Tie kuri sasniedza virsotni, varēja atzīmēties pie augstākas virsotnes obeliska. |
Daudz kas netika
redzēts arī tāpēc, ka divu dienu programma bija ietilpināta vienā dienā. Dienas
rezultāts bija nogurdinošs un atlika vien dodies uz viesnīcu savu kuslo miesu
atvēlēt gultai.
Nākošā dienā atpakaļ ceļš uz Hanojas lidostu.
Čāpojam kādu gabalu pa Sa Pas ielām līdz
autobusam.
|
Sa Pas pilsēta. |
Tad tiekam ievesti Sa Pas tirgū. Tirgus kā jau tirgus.
Lieli paviljoni stāv tukši. Laikam liela īres maksa. Tirgus izvietots ārpus
mājas. Dažādi augļi, mājās gatavoti kečupi, gaļa. Un te pēkšņi plauktā nodīrāts
suns. Izrādās ka Vjetnamiešu pārtikas ķēdē ir arī suņi. Jaunie cilvēki no suņu
ēšanas atturas. To darot vecie, vai nu tradīcijas ievēro, vai patiesi suņi
viņiem garšo
|
Žēl sunīša. |
|
Vietējie augļi. |
Ceļš iet no kalna
un pamazām iziet līdzenumā. Blakus ceļam vijas Sarkanā upe. Vēl pēdējo reizi var
aplūkot kalnus un rīsu lauku terases.
|
Terašu lauksaimniecība. |
|
Kalni un mākoņi. |
|
Lauksaimniecība. |
|
Vjetnamas sauvaļas puķes. |
|
Vietējās tautības uz vietējā dabas fona. |
Ik pa brīdim
redzami apbēdijumi. Ir laiks pieminēt savdabīgo vjetnamiešu paradumu. Kad
cilvēks mirst, nelaiķi apglabā līdzīgi kā pie mums. Pēc 3-5 gadiem nelaiķis
tiek pārapbēdīts. Līķi izrok, notīra vēl nesadalijušos audus, nomazgā kaulus un
tos ievieto nelielā traukā. Trauks tiek novietots speciālos veidojumos. Parasti
tos novieto netālu no mājām. Tas tāpēc ka pastāv ticējums, ka senču gars
apciemojot dzīvos, aizstāvot un palīdzot dzīvajiem. Ja ģimene pārceļas uz citu
dzīves vietu, šos kaulus ņem līdzi. Lai senču gars varētu atnākt, pie mājas tam
jāparedz vieta. Ir tāds kā altārs. Šis altāris tiek nodots vecākajam dēlam. Ja vecākiem
nav dēlu tikai meitas, tā ir nelaime. Senču garam jāklejo pa pasauli un nav kur
apmesties.
|
Mūžīgās atdusas vieta. |
|
Un šī ir mājiņa, kurā senču gars atnākot var apmesties. |
Pa ceļam
negadijums. Mūsu autobusam pārplīst riepa. Tiekam līdz benzīntankam. Par laimi
tur stāv liela militārā mašīna, kura pilda autoservisa funkcijas. Meistari lēni
kustās bet riepu saved kārtībā.
|
Visu ceļu līdz Hanojai mūs pavada Hona jeb Hongha, arī Songkoja, Sarkanā upe |
Un tā mēs laikā nonākam lidostā.
Kāpjam vietējā
divmotoru lidmašīnā lidojumam uz Vjetnamas vidieni, pilsētu Dong Hoi. Esmu
aizmirsis somā savu šveiciešu nazīti. Un notiek transformācija. Šveicietis no
manas somas pārceļo kādas Vjetnamietes kabatā. Viņas vīrs tovakar būs priecīgs.
Man savukārt jādzer zāles atmiņas uzlabošanai.
Ar dieva palīgu ar trešo Vjetnamas stāstu esmu ticis galā.
Man ļoti patika, paldies! Gaidu nākamo stāstu :)
AtbildētDzēst