Vjetnamas lielais ceļojums 2018. Trešais stāsts. Vjetnamas ziemeļi. Tonkinas Alpi. Pilsēta Sa Pa.

Nākošais ceļojuma mērķis Vjetnamā  bija kalnainais rajons Vjetnamas ziemeļrietumos. Šis rajons slavens ar saviem kalnainajiem dabas skatiem, kurš franču pārvaldības laikā ieguvis nosaukumu Tonkinas Alpi. Šeit atrodas augstākie kalni ne tikai Vjetnamā, bet visā Indoķīnas reģionā. Kalnu grēdas augstākā virsotne Fansipan sasniedz pat 3143 metru augstumu. Otrā ceļotāju  interese ir daudzās mazākumtautības, kuras apdzīvo šo kalnaino apvidu.

Esam izvēlējušies braukt ar nakts vilcienu. Nakts vilciens ir izdevīgākais variants. Vilciens iet pa nakts tumšo laiku, un ceļotājs mierīgi sešas stundas var ērti gulēt. Tiek ietaupīti viesnīcas izdevumi.

Tā kā vilciens ir ap vienpatsmitiem vakarā, izmantojam vēl pēdējo iespēju apskatīt Hanoju. Pirms ceļojuma vajag arī iestiprināties. Vakariņas pasūtītas skaistā Hanojas restorānā “Madam yen”. Vairs neatceros ko ēdām. Skaidrs ka tas bija garšīgi. Jāatzīme ka visā ceļojuma laikā baudijām garšīgus ēdienus Vjetnamiešu ēdienus. Toties kādu alu dzērām gan atceros. Jo Vjetnamā pieejami divi ali, Hanojas alus un Saigonas alus.

Pēc vakariņām vēl paklīstam pa ielām. Darboņi uz motocikliem piedāvā dažādus pakalpojumus, man piemēram masāžu ar "laimīgām beigām". Neielaižos diskusijā. Tagad domāju, būtu vismaz cenu noskaidrojis. Kas par vēlu, tas par skādi saka latvieši. Ko saka vjetnamieši šādos gadijumos, nezinu.

Tāds lūk vilciens uz Tonkinas Alpiem.

Vilciens izskatās pavecs. Perons augstais, viegli iekāpt. Apstākļi  vilcienā ir pietiekoši labi. Vilciens izskatās pavecs, bet rūpīgi salāpīts un tīrs. Pavadonis  paskaidro ka rītā būs kafija, ar cepumiem un pat par brīvu. Un vai tēju arī var dabūt? Par to gan ir jāmaksā. Patīkams serviss, ūdens, cepumi un pat čībiņas.

Redzams vilciena serviss. Tas viss par biļetes cenu.

Gatavi gulēšanai. Arī čībiņas ir iedotas.

Kāpju 2 stāvā, lai censtos aizmigt, jo piecos vilciens būs galā. Ap četriem atskan skaļi klaudzieni. Domāju ka kāds jau ceļ mūs augšā. Taču nē, laikam kādas durvis vagonam atnākušas vaļā un veic brīvprātīgā modinātāja lomu. Un tā esam ieradušies Lao Cai pilsētā. Mūsu mērķis ir galvenā tūrisma pilsēta Sa Pa. No Lao Cai  vēl kādu stundu jābrauc ar auto uz SaPa. Pilsēta SaPa  atrodas 1500 metru augstumā. Ierodamies viesnīcā, paēdam brokastis. Numuri vēl nav gatavi. Tāpēc nomazgājamies kopējas pieejamības dušā, atstājam mantas foajē un dodamies uz laukiem.

Jau pie viesnīcas mūs sagaida melno hmongu sievietes.

Vjetnamas nacionālais satāvs ir kā puķe ar daudziem ziediem. Pamatnācija Kinh (vieti)  sastāda 86% no visiem iedzīvotājiem. Tas ir puķes kāts. Tā ir noteicošā nācija, kura protams dara pāri mazākajiem. Vēl ir vairāk kā 50 mazākumtautības, kuras Vjetnamas puķē veido daudzkrāsainus ziedus. 20 no 50 tautībām dzīvo šajā kalnainajā Tokinas Alpu apvidū. 

Sarkano dao sievietes raksturojas ar sarkano galvas segu.

Mums bija iespēja iepazīties ar hmongu un sarkano dao tautībām. Ceļš uz hmongu ciematu    tikai vēl tiek būvēts. Autobuss brien caur dubļiem pabīdot kājām ejošos tūristus un viņus pavadošās vietējo cilšu sievietes. Visur esošie motociki. Beidzot esam ciematā. Momentā mūs aplenc bars maza auguma sieviešu ar bērnu uz muguras un pārdodamo preci somā ”Whats your name, how old you, from where you” skan no visām pusēm un                nepārtraukti. Tādā procesijā mēs un vietējie dodamies gājiena procesijā caur ciemu. 

Melnie hmongi.

Jāpiebilst, ka ciema apmeklējums maksā naudiņu. Parasti biļeti pārdot tūrisma biroji. Nav biļetes, brauc atpakaļ uz pilsētu un pērc. Mums viss bija kārtībā.

Ejam cauri ciematam. Ceļš dubļains. Lai nenoziestu kājas uz kājām uzvelkam plastmasas zeķes. Novērojams interesants skats - uz ceļa govis un blakus civilizācijas zieds, mūsdienīgs auto. Bērni mācās skolā, mazie bērnudārzā. Skolotājiem šajā apvidū piemaksā vairāk, jo neviens te negrib braukt un strādāt. Vairākas reizes pabrauc auto skaļi aicinot uz cirka izrādi. Tiek celtas mājas. Tirgotas dažādas mantas.

Ciema kontrasti. Govis un jaudīgs džips.

Skolēni skolā...

mazie bērnudārzā.

Pastātīšu par kalnu cilšu ģimenes savdabībām. Jo ciemats izolētāks, jo vairāk ir seno     tradīciju. Meitenes precas ļoti agri. Agrāk tas notika 16 gadu vecumā, pāšreiz stāsta ka  tas notiek 18 gados. Meitenei, ar kuru aprunājos, How old you, bija 18 gadi. Uz muguras tai jau gadu vecs bērns. Kā notiek līgavas noskatīšana. Precēties var tikai ar cita klana  pārstāvi. Tas tāpēc, lai asinis būtu labas un nedzimtu kropļi. Ja puisim no blakus ciema, iepatīkas meitene, to viņam vajag nozagt un atvest uz savām mājām. Tur viņa 3 dienu  laikā saprot, vai grib dzīvot šajā mājā. Pēc trim dienām to atgriež mājās. Ja vienošanās notikusi, nāk puiša pārstāvji vienoties par cenu. Skaidrs ka līgava  maksā naudu, jo no mājas aiziet darba spēks. Tāpēc līgavainim jāmaksā halims. Pašreizējos laikos šī tradicionālā metode ir bīstama. Lieta tāda, ka 2 bērnu politika radijusi sieviešu deficītu ķīnā. Tāpēc darboņi izmanto tradīciju ar līgavas zagšanu, lai nogādātu meiteni pārdošanai ķīnā.

Rīsu terases un zosis.

Rīsu terases.

Šis ir ekzotiskākais precēšanās veids. Ir arī drošāks precību veids. Var uzreiz iet pie vecākiem,   nest dāvanas meitenei un vecākiem. Ja dāvana pieņemta, tad sākas sarunas par kāzām. Meitene vienmēr nonāk puiša ģimenē. Kas notiek, ja vīrs nomirst. Sievietei ir izvēle, palikt vīra ģimenē, vai iet prom no ģimenes. Ja paliek ģimenē tad viņu apprec jaunākais brālis. Līdz ar to var sanākt, ka jaunākajam brālim ir divas sievas. Pēc hmongu likumiem tas ir pieļaujams. Kāzas ir ļoti lieli svētki. Protams lieli svētki tiem, kuri to var atļauties.  Tiek izdzerti simtiem litru kandžas, apēsti kalni gaļas. Nabaga līgava gan šajās svinībās nepiedalās. Viņa sēž atsevišķā istabā un garlaikojas. Ceru ka ēst viņai dod. 

Pievienot parakstu

Ciemu, kuru apmeklējām jau ir skārusi civlizācijas. Lai redzētu īsto iedzimto dzīvi vajadzētu doties tālāk no lielajām pilsētām, kā Sa Pa vai Lao Cai. Mūsu apmeklētjā ciemā sievietes darina košās drānas un  cenšas tās pārdod tūristiem. Dažas ģimenes veido ģimenes viesnīcas un piedāvā tūristiem nakts mājas. Liels bizness ir kandžas destilēšana. Pārpalikums tiek izbarots  cūkām. Cūkas laikam visu laiku ir žvingulī, bet gaļa esot sevišķi laba. 

Tiek austas nacionālās drānas pārdošanai.

Kaut kas  tiek ražots.

Daudz dzirdējām stāstam par tradicionālajiem etniskajiem tirgiem. Agrākos laikos šādi tirgi pildija gan preču apmaiņas lomu, gan arī sociālo lomu. Uz tirgu ieradās dažādu ciemu cilvēki no attāliem novadiem. Parasti cilvēki ieradās jau iepriekšējā vakarā. Tika svinēts, dzerts un notika jauno pāru  iepazīšanās. Tādā veidā dibinājās ģimenes, kuros partneri bija no ciemiem, kuri atradās tālu viens no otra. Šajos svētkos arī precētiem nebija nosodami mīlas prieki, jo nakts taču gara. 

Gājienā pa hmongu ciemu.

Pusdienojam Sa Pā un atkal dodamies ārpus pilsētas. Šoreiz lai paceltos augstākajā indoķīnas virsotnē Fansipan. Atstājam autobusu stāvvietā un tālāk aptuveni 2 km dodamies ar elektroauto, tuvāk pacēlāj vagoniņa stacijai. Tomēr mūs nenogādā līdz galam, bet ļauj vēl kādu puskilometru iet kājām. Domāju tas lai apmeklētājs saprot, kur ir miljards dolāru iebūvēts. Pati stacija atgādina pili. 

Ieeja uz Fansipan Legend gaisa vagoniņu.

Fansipan Legend gaisa vagoniņš 20 min laikā nogādā ceļotājus no vecā franču kalnu kūrorta Indoķīnas augstākajā virsotnē. Tas stiepjas 6,3 km garumā un ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā garākais trīs trošu gaisa vagoniņš pasaulē.
Stāsta ka Fansipan Legend gaisa vagoniņš pa ceļam šķērso vairākas ielejas, tai skaitā gleznaino Muong Hoa Valley, kuras apakšu noklājuši rīsu lauki. To visu mēs neredzējām, jo diena bija miglaina. Statistika liecina ka migla šajā apvidū ir bieža parādība. Pirms gaisa vagoniņa izbūves, bija nepieciešamas divas dienas, lai uskāptu virsotnē. Arī mūsdienās ir entuziasti, kuri šo ceļu veic kājām.

Vienu brīdi uzspīdēja saule. Bija cerība ka viss augšā būs skaisti.

Izejot no vagoniņa mūs sagaida spēcīgs vējš un migla.

Izejot no stacijas ļoti liels vējš un migla.

Stāvas monumentālas kāpnes ved kaut kur augšā. Ko mēs tur ieraudzīsim man bija noslēpums. Laikam jau tā bija pavadoņu kļūda neinformēt par gaidāmo, par to ko varēs redēt.  Bet skaidrs bija ka uz leju mēs gan neko neieraudzīsim. Ja tā ko tur iet? Bet izrādās  ka augšā ir izbūvēts vesels komplekss. Gan budas attēls, gan augstuma obelisks un vēl daudz kas cits. Pavadoņa klusēšanas dēļ šie skati man gāja secen. 

Kāpnes ved augšup, kaut kur nezināmajā.

Tie kuri sasniedza virsotni, varēja atzīmēties pie augstākas virsotnes obeliska.

Daudz kas netika redzēts arī tāpēc, ka divu dienu programma bija ietilpināta vienā dienā. Dienas rezultāts bija nogurdinošs un atlika vien dodies uz viesnīcu savu kuslo miesu atvēlēt gultai.

 Nākošā dienā atpakaļ ceļš uz Hanojas lidostu. Čāpojam kādu gabalu pa Sa Pas ielām līdz

autobusam. 

Sa Pas pilsēta.

Tad tiekam ievesti Sa Pas tirgū. Tirgus kā jau tirgus. Lieli paviljoni stāv tukši. Laikam liela īres maksa. Tirgus izvietots ārpus mājas. Dažādi augļi, mājās gatavoti kečupi, gaļa. Un te pēkšņi plauktā nodīrāts suns. Izrādās ka Vjetnamiešu pārtikas ķēdē ir arī suņi. Jaunie cilvēki no suņu ēšanas atturas. To darot vecie, vai nu tradīcijas ievēro, vai patiesi suņi viņiem garšo

Žēl sunīša.

Vietējie augļi.

Ceļš iet no kalna un pamazām iziet līdzenumā. Blakus ceļam vijas Sarkanā upe. Vēl pēdējo reizi var aplūkot kalnus un  rīsu lauku terases. 

Terašu lauksaimniecība.

Kalni un mākoņi.

Lauksaimniecība.

Vjetnamas sauvaļas puķes.

Vietējās tautības uz vietējā dabas fona.

Ik pa brīdim redzami apbēdijumi. Ir laiks pieminēt savdabīgo vjetnamiešu paradumu. Kad cilvēks mirst, nelaiķi apglabā līdzīgi kā pie mums. Pēc 3-5 gadiem nelaiķis tiek pārapbēdīts. Līķi izrok, notīra vēl nesadalijušos audus, nomazgā kaulus un tos ievieto nelielā traukā. Trauks tiek novietots speciālos veidojumos. Parasti tos novieto netālu no mājām. Tas tāpēc ka pastāv ticējums, ka senču gars apciemojot dzīvos, aizstāvot un palīdzot dzīvajiem. Ja ģimene pārceļas uz citu dzīves vietu, šos kaulus ņem līdzi. Lai senču gars varētu atnākt, pie mājas tam jāparedz vieta. Ir tāds kā altārs. Šis altāris tiek nodots vecākajam dēlam. Ja vecākiem nav dēlu tikai meitas, tā ir nelaime. Senču garam jāklejo pa pasauli un nav kur apmesties.

Mūžīgās atdusas vieta.

Un šī ir mājiņa, kurā senču gars atnākot var apmesties.

Pa ceļam negadijums. Mūsu autobusam pārplīst riepa. Tiekam līdz benzīntankam. Par laimi tur stāv liela militārā mašīna, kura pilda autoservisa funkcijas. Meistari lēni kustās bet riepu saved kārtībā. 

Visu ceļu līdz Hanojai mūs pavada Hona jeb Hongha, arī Songkoja, Sarkanā upe

Un tā mēs laikā nonākam lidostā.

Kāpjam vietējā divmotoru lidmašīnā lidojumam uz Vjetnamas vidieni, pilsētu Dong Hoi. Esmu aizmirsis somā savu šveiciešu nazīti. Un notiek transformācija. Šveicietis no manas somas pārceļo kādas Vjetnamietes kabatā. Viņas vīrs tovakar būs priecīgs. Man savukārt jādzer zāles atmiņas uzlabošanai. 

Ar dieva palīgu ar trešo Vjetnamas stāstu esmu ticis galā.