Vjetnamas lielais ceļojums 2018. Otrā daļa. Halongas līcis.

Mākonī klīst cilvēku uzskati, par vietām, kuras vietas ir tik skaistas, ka dzīves laikā tās noteikti ir jāapmeklē. Viena no tādām vietām ir Halongas līcis. Tāpēc sēžamies autobusā Hanojā un 3 stundās, pa labu ceļu nobraucam 160 km. Ceļvedī bija teikts, ka nakti pavadīsim uz džonkas. Iedomājos ka tā būs neliela laiva, kura visu laiku šūposies. Izrādijās ka tas ir paliels kuģis – viesnīca. Kuģis nemaz nevar piestāt krastā, bet atrodas jūrā. Uz kuģi pasažierus transportē  ar liellaivām. Liellaivu piestātnē tik daudz, ka gandrīz brīvu vietu nav. 

Šīs liellaivas nogādā tūristus uz lielajiem kuģiem.

Tās būs mūsu mājas veselu diennakti.

Nepārtraukta, dzīva kustība. Tikko viena laiva atiet, otra jau spiežas iekšā. Mūsu kuģis saucas Garden Bay. Uz kuģa īsti viesnīcas numuri ar visām labierīcībām. Ēdamzāle ar bāru. Uz augšējā klāja zvilni kuros baudīt sauli, vēju, skaistos skatus un romantiku. No visa nosauktā mums pietrūka saules, viss pārējais bija. Skati tiešām skaisti. 

Protams urda doma, kā tāds līcis varēja rasties. Vjetnamietis neiztiks bez pasakām. Jau pašā nosaukumā ir atrisinājums. Ha long senvjetnamiešu valodā nozīmē “nolaidies drakons”. Pasaka vēsta, ka jaunveidotajai valstij uzbrukuši ienaidnieki un gribējuši to iekarot. Nefrīta imperātors sūtijis drakonu māti ar bērniem aizstāvēt šo zemi. Kad varenie ienaidnieki uzbruka galvenajai zemei, drakoniete un viņas bērni pēkšņi parādījās un sadedzināja ienaidniekus ar savu dievišķo uguni un milzīgajiem nomestakiem smaragdiem. Smaragdi no drakonu mutes tika izkaisīti ap kaujas lauku jūrā un veidoja neuzvaramu aizsargsienu. Tādā veidā tika noslīcināta ienaidnieka kaujas flote. Pateicoties drakoniem - pūķiem, ziemeļu iebrucēji beidzot tika uzveikti un  miers atkal atgriezās valstī. Pēc tūkstošiem gadu smaragda siena pārvērtās par dažāda lieluma un formas saliņām. Pēc kaujas drakonu māte un viņas bērni neatgriezās debesīs, bet palika mirstīgajā pasaulē un pārvērtās par cilvēkiem. Šī leģenda ir arī daļa no vispārējās vjetnamiešu pārliecības, ka vjetnamiešu tautai ir drakonu  izcelsme.

Zinātne saka pavisam ko citu. Salas ir veidojušās daudzu miljonu gadu periodā. Pirms 500 milj gadu šajā vietā bija jūra. Tehtoniskie procesi, vispirms izveidoja kalnus zem ūdens. Siltais ūdens uz zemūdens kalniem veidoja biezu kaļķu slāni. Turpinoties tehtoniskajiem procesiem kalni pacēlās virs jūras, jūra atkāpās zemes un kalnu pacēluma dēļ. Izveidojās kalnains apvidus. Laika apstākļi, ūdens plūdi, temperatūra sekmēja kalnu eroziju. Rezultātā zemes līmenis pazeminājās un jūra atgriezās. Izveidojās tas ko redzam šodien. 

Kuģis slīd līcī starp daudzajām salām. Salu formas veicina domu fantāzijas, lūk mazais drakoniņš,  tur divu kuprukamielis. Pa vidu klejo citi tūristu kuģīši. Fantāzijas  veicima arī no bāra atnestā vīna glāze. Gribas kaut ko dvēselisku, piemēram. lai kāds nolasa dzeju, nodzied dziesmu. 

Viss pasaulē jau kādreiz ir bijis, to ko mēs jūtam, to jau jutuši daudzi citi, kļūdas kuras pielaižam, pielaiduši daudzi cit pirms mums. 

Lūk  stāsts par kādu vjetnamas imperātoru. 1468. gadā Vjetnamas imperators Le Thanh  Halongas satriecošā skaistuma aizkustināts sacerēja dzejoli un lika to izgrebt kalna dienvidu pusē. Piecdesmit seši vjetnamiešu senvārdi šajā dzejolī bija uzrakstīti uz plakana akmens, divarpus metrus no ūdens, vienā nepārtrauktā tekstā, bez jebkādas atdalīšanas rindās. Pēdējo piecsimt gadu laikā dzejnieka divdesmit vārdus gandrīz pilnīgi izbalinājusi saule, lietus un vētras. Tomēr imperatora Le Thanh Tong gars un mīlestība pret literatūru paliek daudzu vjetnamiešu sirdīs un dvēselēs, kuri uzskata, ka dzeja ir dabiska skaistuma neatņemama sastāvdaļa, un tāpēc tā ir svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa.

Lūk īmperātora dzejas domas:

Simtiem paisumu bēgumu šeit viļnveidīgi skrējuši,

Neskaitāmi kalni rāda savu zaļo krāsu zilajās debesīs.

Manā sirdī atbalsojas spēcīgas nakts bungu skaņas,

Aicinot mani veidot savu tautu ar stingrību un izturību.

Ziemeļi aizsargā mūsu vareno armiju,

Signālu brīdināšana par ienaidniekiem ir nodrošinājusi klusu Austrumu jūru.

Vēsture vejdojas Vjetnamas upēs un kalnos,

Pamatus savai zemei mēs liekam ar cīņas mākslu un literatūru.

Skats no dzejas kalna. Attēls no interneta.

Kalns, par kuru iet runa atrodas līča krastā, netālu no vietas kur mēs sēdāmies kuģītī. Tas ir ieguvis Dzejas kalna nosaukumu. Pagaidām nav izveidotas drošas kāpnes kāpšanai. Bet ja tajā uzkāpj, tad no 200 metru augstuma paveras vienreizējs skats uz līci ar visām daudzajām salām. Bilde tāda, it kā būtu uzņemta ar dronu. Par nožēlu,, mēs to neredzējām. 

Dievs ar to dzeju. Pievērsīsimies zemes, pareizāk sakot, ūdens priekiem. Tāpēc sēžamies laivās un braucam apskatīt klintis un alas  tuvāk. Daži izmanto kaijakus un paši vergo. Es sēžu laivā, ko uz priekšu dzen viens vjetnamas sieviešu spēks. Pabraucam garām ciematam uz ūdens. Šie cilvēki te dzīvo pastāvīgi. Nodarbošanās zvejniecība. Valdība cer daļu no šiem cilvēkiem pārcelt uz kontinentu. Tas nodrošinātu iedzīvotājiem, cilvēciskus dzīves apstākļus, dabai tīrāku vidi. Daudzās klintīs ūdens ir  izveidojis alas. Vienu no tām  arī mēs apskatijām. 

Ciems uz ūdens.

Komanda. Veiksmīgs peldējums.

Kad atgriežamies uz kuģa jau ir vakariņu laiks. Zviedru galds. Neatņemama sastāvdaļa ir galda dekors. Putni veidoti no burkāna, puķes no gurķiem un citiem vietējiem dārzeņiem. Protams jūras veltes, kura piegādā vietējo peldošo ciemu iedzīvotāji. 

No rīta bija paredzēta saullēkta novērošama. Procesam bija jānotiek agri, precīzi neatceros, bet agri. Saldākais rīta miegs tika pārtraukts, bet arī nomests zemē. Saullekts nebija redzams, saule slēpās mākoņos. Toties nākošā iaklaide Tai Chi rīta vingrošana. Tai Chi vingrošanu ķīnieši, tagad arī vjetnamieši, praktizē gadsimtiem. Vingrošana, izmantojot maigas, lēnas, kontrolētas kustības, uzlabo prāta, dvēseles un ķermeņa veselību.

Thai Chi vingrošana svaigā gaisā.

Tāds lūk bija mūsu piedzīvojums vienā no skaistākajiem zemes stūrīšiem, Halongas līcī. Ceļojums turpinās. Dosimies kalnos uz ziemeļiem, pie ķīnas robežas. Bet tas jau cits stāsts.