Zudusī Likija vai ceļojums uz Turciju.

2014.gada maijā  ceļojums uz Turciju ievadīja  mani plašākās  zināšanās par antīko pasauli. Antīkā pasaule līdz šim man asociējās ar grieķu varoņiem, milzīgo skaitu antīko dievu un  filmu par Maķedonijas Aleksandru. Ceļojumā iegūtā informācija atgādināja par Filmu  Troja. 

 Tagadējās Turcijas dienvidu daļā, tā sauktajā "tirkīza piekrastē", antīkajos laikos (aptuveni 1000 -0 gadam pirms mūsu ēras), bija Likiešu valsts.

Kartē parādīts, kur Turcijā kādreiz atradās Likija. 

Likieši tajā laikā bija savdabīga tauta, kura  atšķīrās no apkārtējām antīkajām tautībām, tai skaitā arī no tuvākajiem kaimiņiem Grieķiem. Likiešiem bija  sava valoda un sava rakstība, savs alfabēts. Atšķirībā no kaimiņu tautām, viņi savu izcelsmi skaitīja pa mātes līniju. Bērns, kurš piedzima likietei no verga, baudīja visas pilsoņa privilēģijas. Toties pilsoņa bērns no verdzenes, bija beztiesisks.  Mums kā mazai nācijai var būt interesanti tas, ka likieši kā tauta  pastāvēja tikai līdz mūsu gadsimta sākumam.

 Likieši aizvien vairāk izjuta grieķu ietekmi un pilnībā asimilējās ar tiem. Pašlaik par Likiju liecina tikai veco Likijas pilsētu drupas. Tātad ceļojums pa seno Likiju. Vairāk par šo valsti, cilvēkiem un vēsturi var uzzināt no interneta saites   http://www.lycianturkey.com/index.htm

Likijas vēsture attēlota sekojošā laika tabulā. 

Redzams ka Likijai visu laiku bija jācīnās par savu neatkarību. To okupē persieši, tā  Pakļaujas Makedonijas Aleksandram, tā tiek iekļauta Romas impērijā un beidzot tā nokļūst Otomānu impērijas sastāvā, kuras mantiniece ir pašreizējā Turcija.

Atrast kādu likiešu pēcteci šajās vēsturiskajās vietās atrast neizdosies. Pēc kara Turcija un Grieķija apmainījās ar iedzīvotājiem. Katra puse izsūtīja no valsts pretējās puses iedzīvotājus. Tā kā likieši jau bija grieķi, viņiem bija jāatstāj šīs dzimtās vietas. Nez vai viņi zināja ka ir likiešu pēcteči.

 Pirmajā dienā dodamies uz pilsētu Demre. Likijas laikā tā bija pilsēta Mira. Galvenie apskates objekti ir kapenes un amfiteātris.

Bagāto Likiešu kapenes.

 Kapenes raksturīgas antīkajai Likijai. Parastos mirstīgos raka zemē, bet vadošos guldīja kapenēs. Atšķirībā no austrumu tautām, likieši kapenes veidoja gandrīz pilsētā. Daudzās vietās  kapenes ir izcirstas kalnu klintīs. Kapenes fasāde izveidota kā ieeja mājā. Valdīja uzskats, ka kapenes ir pagaidu māja cilvēka pārejai uz pazemes valstību. Tāpēc kapenēs tika ievietots viss, kas nepieciešams dzīvošanai. Dažreiz mirušā mutē bija ielikta pat  monētas, lai viņš varētu samaksāt par šo viņa pārcelšanu.

Miras amfiteātris.

Blakus kapenēm amfiteātris. 

Lai būtu veiksme, esmu satvēris fortūnu pie kājas.

Kādi tad bija Likieši? Pie teātra izvietoti tādi kā bareljefi. Tajos var redzēt kā likieši izskatījās. Viena no raksturīgajām pazīmēm bija likiešu garie mati. 

Mirā atrodas svētā Nikolaja baznīca.

Svētā Nikolaja baznīcā saglabājušies griestu un sienu gleznojumu.

Svētais Nikolajs slavens ar to, ka apdāvināja cilvēkus. Dažādas leģendas stāsta par viņa daudzamajiem dāvinājumiem. Šī dāvināšana bija par iemeslu, ka svētais Nikolajs kļuva par Santa Klausa prototipu. 

Brauciens pa Daljanu. Apkārt klinšaini krasti un atkal kapenes, kapenes.

Nokļūstam Iztuzu pludmalē. Tā ir raksturīga slaveno  lielo bruņurupuču karetta-karetta, kas atrāpo uz šīm vietām pat no Dienvidāfrikas dzīves vieta, bruņurupuču līcis. Sāļā jūras ūdens un siltā saldūdens sajaukums ir īstā vieta priekš bruņurupuču vairošanās. Šis dzīvnieks tiek stingri  aizsargāts. Šajā vietā raksturīgs ir arī  zilais krabis. To te pārdod jau no laivām, izvārītus un gatavus ēšanai.

Bruņurupucis karetta-karetta.

Pievienot parakstu

 Efesa ir skaistākā un senākā saglabājusies pilsēta pasaulē.Kādreiz (100.-200. gados) Efesa bija Anatolijas populārākā pilsēta ar vairāk nekā 200.000 iedzīvotājiem, bet pirmie iedzīvotāji šeit parādījās jau 6.000 gadus pirms mūsu ēras.

Mēs sākām savu pilsētas apskati no augšējās daļas, kā to iesaka ceļvedis (kartes labā puse). Mūsu ģids Murats stāstija par tā laika iedzīvotāju paražām, kuras liekas nav mainijušās līdz mūsu dienām. Tirgotāji senajā pilsētā varēja tikt tikai caur pilsētas vārtiem. No vārtiem (kartē 1) ceļš veda uz pilsētas muitas iestādi. Tur tika noteikta preces vērtība un nodokļa lielums. Lai nodokli samazinātu, daļa preces tika atstāta aiz vārtiem un pa kluso notirgota gribētājiem pilsētā.

Šis attēls palīdzēs iedomāties kā Efesas drupas izskatījas savos ziedu laikos.

Šajā pilsētas daļā bija izvietotas visas pilsētas iestādes, kuras apkalpoja iebraucējus. Augšējā kreisajā stūrī atrodas galvenie pilsētas vārti. Tuvāk amfitēātrim pirtis. Katrs atbraucējs izgāja higiēnisko kontroli. Tad nodokļu ievācēju ofisi, tirgus un pie kalna izpriecu vieta, kur naudu notērēt.

Sabiedriskā tualete.

 sabiedriskā tualete ar strūklakām un kanalizāciju. To drīkstēja izmantot tikai vīrieši - tā bija sabiedriskās dzīves centrs, tikšanās un pārrunu vieta. Tā bija pirmā pasaulē zināma maksas tualete un tieši no Efesas nāk populārais teiciens "nauda nesmird".

Promenāde ved no Efesas augšējās daļas virzienā uz Celsija bibliotēku.

Prospekts  Kuretes klāts ar marmora plāksnēm. Zem tām atrodas kanalizācijas caurules. Promenādes malā bija izvietoti tempļi, bagātu cilvēku mājas, strūklakas.

Tas kas palicis no Trajana struklakas. Savulaik tas  bija kompleksss ar daudzām statujām. 

 Gar dažām mājām ielas bija klātas ar mozaiku.

Mozaikas  ielas klājums.

Pārpalikums no iepriekšējās greznības.

Kaut kāds sarkofāgs.

Slavenākā vieta Efesā ir Celsija bibliotēka - lielākā bibliotēka senajā pasaulē. Bibliotēkas  fasādi izrotā sieviešu figūras - Tikumība, Tiesa, Liktenis un citas. Bibliotēkā ir saglabājies garš gaitenis un tā galā atrodas sarkofāgs, kurā tika apglabāts Celsijs. Tas nav tas Celsijs, kurš bija zviedrs, bet tas ir Tiberijs Jūlijs Kandits Marija Ceļs, senātors, konsuls. Šo bibliotēku viņam uzcēla dēls.

Celsija bibliotēka.

Vārti pie bibliotēkas Mitridates vārti, kuri ved uz tirdzniecības laukumu

Tālāk no bibliotēkas Mernera (marmora)  bulvāris ved uz lielo teātri un ostu.

Marmora bulvāris.

Efesā esot liels skaits kaķu. 

Šis kaķis izvietojies uz Marmora bulvāra pretīm bibliotēkai, blakus bubliskajam namam.

 Bibliotēka atrādās pa labi no galvenā pilsētas prospekta, savukārt, pa kreisi atradās Publiskā māja. Tieši no Efesas nāk mūsdienās zināmā frāze "iet pa kreisi".

Pie Publiskās mājas ieejas atradās akmens ar izcirsto pēdu. Ja apmeklētāja (vīrieša) pēda bija mazāka par akmens izcirsto, tad viņu šajā izklaides centrā nelaida, jo bija uzskatīts, ka viņš ir par jaunu. Afrodītas vārdā nosauktais publiskais nams.

Lielais teātris ar 25000 vietām. Tur kur aiziet ceļš, bija jūra un osta.  Jūra ir atkāpusies 6 km.

Teātris cieši piekļaujas kalnam.

Nākošais apskates objekts svētā Jāņa bazilikas drupas Efesā.Svētais Jānis, Jēzus mīļākais skolnieks, "Evengēlija no Jāņa"  un arī Apokalipses grāmatas   autors.

Tiek uzskatīts, ka apustulis Jānis pēc Jēzus nāves pārcēlies uz Efesu. Šeit viņš arī miris. Apglabāts kalnā pie Seļčukas. Pēc 300 gadiem apglabājuma vietā uzcēla nelielu baznīcu. 6 gs imperātors  Justiniāns uzcēla milzīgu baziliku. Bazilika bija apšūta ar marmoru un tai bija 6 kupoli. Bazilika nav saglabājusies, bet ja būtu, tad tā būtu 6 lielākā bazilika  mūsdienās. Romas pāvests Pāvils otrais apmeklēja baziliku un novietoja marmora plāksni vietā, kur iespējams apustulis Jānis apglabāts.

Apustuļa Jāņa bazilikas drupas apsargā kaķi.

Bazilikas kolonas.

Drupas un ziedi.

Tālāk dodamies uz Pamukkale, kas tulkojumā nozīmēs kokvilnas pils. Legenda stāsta ka titāni savākuši kokvilnu un izlikuši to žāvēties. Brīnišķīgos skatus rada termiskie ūdeņi, kuri izplūstot kalna virsotnē. tek pa nogāzi un saules ietekmā tvaiko. Calcija sāļi veido nogulšņu slāņus.

Tūristu ķēde basām kājām bauda sālsūdens dziedinošo spēku.

Ģimnāzijas kolonas un aiz redzami kalni. 

Pamukkales ūdens dziednieciskā spējas bija zināmas jau pirms tūkstošiem gadu. Romieši uzcēla pilsētu Hierapolise. Daudzi devās uz šejieni ar cerību izārstēties, bet daudzi te atrada arī savu galu. Apliecinājums tam ir kapsēta - nekropole, kuras garums ir līdz 2 kilometriem.

Mazliet par Turcijas cilvēkiem. Pilsētās cilvēki pieņem Eiropejisko attiecību formu. Laukos toties vēl valda vecie patriarhālie  ģimenes likumi. Ģimenē noteicējs ir tēvs. Nevainības zaudēšana, vai laulības pārkāpums ir liels kauns un vainīgos  var pat nogalināt.  Lauku meitenei ir tikai viens ceļš, laulības. Doma par studijām pilsētā nav iedomājama, jo ģimeni pamest nedrīkst, ja neprecas. Tāpēc ir maz sieviešu ārstu , skolotāju un citu aukstākās izglītības speciālistu. Turcijas valdība cīnās pret šo itkā sieviešu apspiešanas formu. Meitene var zvanīt noteiktām valsts institūcijām un sūdzēties. Tad ierodas policija un izņem meiteni no ģimenes. Ģimene protams meitu nolād. Dusmīgākie tēvi pat var pasūtīt slepkavību. Lūk iemesls lai Turciju atturētos uzņemt Eiropas savienībā.

Vecais vīrs un jaunais ēzelis

Meitene no laukiem auž paklājus.

Vēderdejotāja pozē man par prieku.

Turku sievietes izklaidējas.

Un šīs emancipētās meičas gatavas Eiropi.

Tas ir grieķis no grieķu ciemata. Un blakus viņam kazas piena saldējums.

Dažas bildes no Antālijas.

Ūdenskritums Düden Şelalesi Antālijā.

Turku tēvs Mustafa Kemals Atatjurks.

Antālijas skats.

Nu kā var būt Turcija bez jūras skatiem. Te tie ir skati.

Mūsu ģids Turcijā bija zinātņu doktors arheoloģijā Murats Tegmens. 

Murat teşekkürler.

2014.gada maijs