Ir pagājis laiciņš kopš 2017.gada maijā  apmeklēju Barselonu. Laikā pēc mana ceļojuma Barselonā ir noticis gan šausmīgs  terora akts, gan Kataloniešu aktivitātes cīņā par neatkarību. Terora akts tika realizēts tieši tajās vietās pa kurām es maija mēnesī staigāju. Man ir izveidojusies ceļojumu prakse, ka es  pēc ceļojuma vēlreiz domās pārstaigāju apmeklētās vietas, vairāk uzzinu par redzēto un mēģinu uzzināto uzrakstīt. Šādu praksi piekopju tad, kad slinkums nav pārāk liels. Šoreiz slinkums bija 5 mēnešu garumā.  Bez tam, tā kā man patīk fotografēt, tad arī bildes kādam jāparāda, jānopublicē.

Apmeklēju Rīgas biržas namā   izstādi  “Krievu mākslas zelta klasika 19. gadsimts” Iztādīti dažādu 19.gs krievu mākslinieku darbi. Izstāde pietiekami liela,  ap 100 darbu  no LMM krājumiem. No tādas gleznu daudzveidības un daudzuma ļoti grūti izvilkt sauso atlikumu. Ko redzēji, kas patika atmiņā pēc izstādes apmeklēšanas. 

Atmiņa ļoti īpatnēja dāma. Pēdējos gados palikusi ļoti slinka, neko negrib atcerēties. Sevišķi vārdus, uzvārdus. Lorka, Frederiks Garsija Lorka, dzirdēts vārds, tomēr tā kā ilgi nelietots, tad palicis manā atmiņā, kā ļoti neskaidrs tēls, spāņu dzejnieks. Padomju laikā viņu cildināja kā sociālisma atbalstītāju Spānijā, republikas piekritēju, cīnītāju pret Franko režīmu. No tiem laikiem man viņš arī zināms. Nav arī brīnums, jo Franko piekritēji savukārt viņu uzskatīja par komunistu un Maskavas ruporu. 

Aprakstu par šo slēpošanu rakstu tikai kārtības dēļ. Ir pagājis gads un jau šogad noslēpojamies Itālijā. Ja ir bildes, tad tās jānopublicē. Tāpēc arī radās šis apcerējums. 2016.gada 22.janvāris. Agrais rīts. Ap 6:00 esmu Elijas ielā un gaidu busiņu, lai dotos garajā ceļā uz Austriju.Šogad grupa ir sadalijusies divās daļās. Trīs vīri Arnis, Ivars un es braucam ar autobusu. Dace un Jānis lido uz Minheni kur mēs viņus savāksim.  Ierodas Arnis ar Ivaru gatavi braucienam. Pie Mercedesa stūres Arnis. Tur viņš paliek visu brauciena laiku no Rīgas līdz Kirhbergai. Stūre netiek uzticēta nevienam, pat jaunākajam brālim Ivaram. Tāpēc man, kurš sēž salonā ir daudz brīva laika.  Aiz auto loga  auksta ziemas diena. Aust gaisma un parādās pirmie saules stari. Saulīte mūs  it kā pavada, skrien gar ceļa malu. Mēģinu to fotografēt. Latvijā auksta ziemas diena. Aust saule. Mums vēl garš ceļš priekšā.

Opā, kā laiks skrien. Gads apkārt un jādodas gadskārtējā slēpošanas tūrē. Katru reizi šādā momentā jautāju sev; „Cik ilgi vēl varēsi nostāvēt uz slēpēm, vai nav jāpāriet uz ragaviņām?”. Par nožēlu, kalnos ar ragaviņām nevienu neesmu redzējis. Būs vien jāturpina slēpot. Dolomiti di Brenta. Šoreiz draugi bija atraduši izdevīgu Novatur firmas piedāvājumu. Madonna di Campiglio , Pearl of the Dolomites, saka tūrisma ceļvedis. Dolomīti, ta Dolomīti, tikai tie nav tie Dolomīti, kuri Venēcijas tuvumā. Šie ir vairāk rietumos izvietotie un it kā telpiski atdalīti un saucas Dolomiti di Brenta. Tāpēc tuvākā lidosta ir Verona.