Ceļojums uz Portugāli 2015.gada oktobrī

Nezināmu iemeslu dēļ, neironi un axoni manās smadzenēs vienojās, ka būtu interesanti apskatīt Portugāli. Apmeklējumu  veicināja arī tas, ka jau 35 gadus kafiju dzeru no krūzes, ko man uzdāvināja dakteris no Portugāles. Par nožēlu man vairs nav ar viņu kontakta.

Mēģinot sakopot nelielās informācijas drumslas, kuras manā galvā bija, nekāda lielā  Portugāles iedomu bilde nesanāca. Jā zinu un man garšo Portvīns.  Iedomājieties, atceros neļķu revolūciju un Salazāra diktatūru un vēl to, ka Portugāle atrodas kaut kur pašos Eiropas rietumos. Presē par Portugāli runā ļoti maz. Kluss Eiropas nostūris. Ko tad es zinu pašlaik, pēc brauciena. Kā jau valstī, kura atrodas siltajos platuma grādos, tās vēsture ir ļoti sena un notikumiem bagāta. Protams te klejojuši un teritorijas iekarojuši romieši. Teritoriju ap 700.gadu iekaroja mauri nodibinot Kalifātu. Domājams, ka Portugāļu gēnos afrikāņu valdīšanas posms 600 gadu garumā ir atstājis dažus nospiedumus. 

Portugāle, kā valsts dibināta  ap 1100 gadu. Tas notika Portu pilsētas apkārtnē. Pats Portugāles nosaukums cēlies no diviem vārdiem. Romiešu  portu(osta)  un grieķu vārda calis(skaists).  Tā kā vienīgā sauzemes robeža Portugālei ir ar Spāniju, tad dabiski, kādu brīdi spāņi, kā lielvalsts,  valdīja pār Portugāli. Spāņu valdīšana nāca sakarā ar troņa mantošanas tiesībām. Bet atbrīvošanās no spāņiem, protams, ar karu. Tāpēc ir iemesls svinēt neatkarības svētkus, atbrīvošanos no spāņu jūga..

Par Portugāles vēsturi daudz smalkāk var lasīt šeit:

https://lv.wikipedia.org/wiki/Portug%C4%81le

Un šeit:

https://en.wikipedia.org/wiki/Timeline_of_Portuguese_history

Ceļojums man deva atziņu, ka  portugāļi ir liriska tauta. Pierādījums tam ir  Žuze Saramagu Nobela prēmija literatūrā 1998.gadā.  Grāmata Nāves pārtraukums, "O Evangelho Segundo Jesus Cristo" ("Jēzus Kristus evaņģēlijs"), "Ensaio sobre a Cegueira" ("Eseja par aklumu") un "A Caverna" ("Ala"). 

Portugālē godina  ļoti slavenu viduslaiku dzejnieku  Luišs di Kamoišs. Viņam bijusi diezgan dramatiska dzīve - dzejnieks, karavīrs, ceļotājs.

Lūk viens no viņa dzejoļiem. Tajā jūtams pesimisms, saistīts ar nepiepildīto mīlu. Man liekas par traku, bet varbūt viņam tā arī bija. Redz, krievu valodas iespējas. Liela tauta un var tulkot daudz.

Меняются и время, и мечты,

Меняются, как время, представления.

Изменчивы под солнцем все явления,

И мир всечасно видишь новым ты.

Во всем и всюду новые черты,

Но для надежды нет осуществления.

От счастья остаются сожаления,

От горя — только чувство пустоты.

Bet galvenais viņa darbs ir poēma "Os Lusíadas" - Luizitānija. Luizitānija ir romiešu laika tagatējās Portugāles zemju nosaukums. Darbs veltīts portugāļu ceļojumiem un zemju pievienošanai. Poēma galvenais varonis ir  Vasko da Gamam kurš atklāja Indiju. Portugāļu ceļojumi izveidoja Portugāļu impēriju, kurā ietilpa zemes Amerikā (Brazīlija), Āzijā (indija), daudzas teritorijas  Āfrikā. Nu viss tas ir zaudēts un palikušas tikai Madeira un Azoru salas. 

Portugāļu liriskuma pierādījums ir arī slavenās Fado dziesmas un dziedāšana.

Tas lūk ievadam.

2015.gada 9.oktobris.

Lētās biļetes no Rynair. Ceļojums uz Portugāli caur angļu Midlands. Brīnums, šoreiz nebija nervozuma, viss tika sapakots laicīgi. Jūrmalas krievs taksists ved mūs uz lidostu. Ar dzīvi viņš ir apmierināts.

Esam lidmašīnā. Pusdienu laiks. Siltā maizīte ar šo strongbow. 

Izrādās tas ir Ābolu 5% sidrs. Angļu ražojums, nocenots. Dzert var, bet otro reizi es to nedzertu. Jālido  3 st, bet saraujam  Rynair pilda solijumu būt laikā un esam klāt 2,5 stundās. Tam par godu skan Fanfaras.

Midland lidosta ar daudziem veikaliem. Apskatu microsoft surface datoru. Mazs un plāns, šausmīgi to gribās. Par nožēlu programmas nebija instalētas un nevarēja nodemonstrēt visas iespējas. Tālāk uz Faro lidojam ar skaļiem angļiem un skotiem brunčos. Šie rauj grādīgo gandrīz kā krievi.

Atkal Rynair laicīgi sasniedz Faro. Izīrējām Herc mašinu. Reno clio, bet liels.

Vadu uzmanīgi, rokas pārnesumi, nepierasti.

Laba mašīna, Izturēja vienu nosēšanos uz vēdera un vienu iesprūšanu vecpilsētas šaurajās ielās.

Pēc ierašanās apmetāmies ibisā. 54 eiro ar brokastīm.

Publika gribēja ēst uz vietas. Bet tā kā viesnīcas restorāns, man par prieku, nestrādāja, bija vien jābrauc uz pilsētu. Restorāns pilsētas centrā, galdiņi ārā, mazliet auksti. Zivju panna trijiem. Kartupeļi ar mizu un pannā visādi gliemezīši, palielas zivs gabali un garneles. Cepti zaļumi. Tas tradicionāls dienvidu ēdiens. Piedzerts baltais vīns no šī rajona. Augļu smarža un garša. Labs.

Diena cauri, ar labu nakti.

10.oktobris.

Rīts nomācies un liekas ka diena  nebūs  silta. Sēžamies mašīnā un dodamies uz 120 km attālo Sagrišas pilsētu. Līst-brrr..

Vienas dienas ceļojums pa lietaino Portugāles dienvidu galu.

 Ierodamies pilsētā un taisnā ceļa uz Sant Vincentes ragu. Tur izvietots cietoksnis. Tas ir tālākais dienvidrietumu Eiropas punkts, kuru senos laikos sauca par zemes malu. Raga izvietojumam ir stratēģiska nozīme, sevišķi senos laikos. Vieta saistīta ar portugāļu princi Henriju navigātoru. Princis šeit uzcēla cietoksni. Tas aizsargāja zemi no mauru pirātiem. Bez tam Sagrišā princis organizēja kartogrāfiju, kas noderēja jaunajiem zemju atklājumiem. Princis bija tāds kā jūras biznesmens. Viņš finansēja jūras braucienus ievācot 20% komisiju par  aizdoto naudu. Prinča darbība veicināja Portugāles jaunu zemju atklājumus.

Tā izskatās San Vincentes rags no gaisa. Fotogrāfija no interneta. 

Ienaidniekam te bija smagi uzrāpties. Droši vien neviens arī nerāpās. 

Tur jābūt lielām zivīm.

Ieeja cietokšņa baznīcā Nossa Senhora da Graca.

Cietokšņa vārti un piemineklis princim Henrijam.

Lietus neveicināja izpētes procesu. Mums palika neievērots lielais vēju kompass. Nu, nevar jau visu redzēt.

Dodamies atpakaļceļā un pa ceļam iebraucam Lagošā. Tā kā līst, tad pirmām kārtām dodamies uz restorānu pusdienās. Kā pienākas jūras pilsētā, ēdu zivju zupu.   Pēc pusdienām par 9 EUR nopērkam lietussargu. Uzreiz kļūst labāk, sausāk. Pilsētiņa smuka. Sevišķi smuks centrālais laukums. Laukumā māja pārklāta ar zaļām flīzēm. Portugālē  flīzes tiek izmantotas gan māju ārpusē, gan iekšpusē. Flīzēm vārds ir ažuležu. Te lūk redzama arābu ietekme. Vārds cēlies no arābu "pulēts akmenis". Flīzētas mājas, flīžu zīmējumi ir Portugāles tradīcija un redzamas uz katra stūra.

Kaut kur bija vieta, kura saistās ar pirmo vergu tirgu Eiropā. Mmm, vai tad Eiropa izmantoja vergus? Un te mūsu Henrijs navigators bija pielicis roku. No katras ekspedīcijas pārveda melnos. Henrija cilvēki  uzmanīja pārdošanu, un no katra pārdotā verga viņš savā kabatā ielika piekto daļu. 16.gadsimtā Portugālē bija 32000 vergu. Redz kas izrādās- portugāļi vergturi. Par vergturību runā arī mūsdienās. Par to rakstīts 2015 gada Pasaules  ekonomiskā foruma materiālos.. Uzskata, ka pašlaik 21 miljons cilvēku ir piespiedu darba vergi. No viņu darba labumus gūst attīstītās valstis. Pat austrumeiropas reģions gūst labumu no šī vergu darba līdz par 18 biljoniem dolāru gadā.  

Logošas  centrālais laukums.Māja noflīzēta ar ažuležu flīzēm.

Esmu izmircis līdz ādai. Atklājums ka turku ādas jaka laiž cauri ūdeni. Kas tā par statuju nezinu.

Lagušas osta. No šejienes Henrija kuģi devās savos braucienos un veda atpakaļ vergus.

Vientuļas laivas. Nav sardīņu laiks.

Tradicionāls skats. Kalns un lejā jūra.

Tā kā nepārtraukti līst, nekas neatliek kā doties uz Vilamouru, kur paredzētas naktsmājas. Vakarā lietus beidzas, izeju pastaigā un sanāk dažas bildes ar saulrietu.

Putni sildās okeāna smiltīs.

11.oktobris.

Šodien dzīvojam uz vietas. Plānots bija, ka būs peldēšanās diena. Cilvēks domā, dievs dara. No peldēšanās nekas nesanāca. 

Viesnīcā  daudz golferu. Paēduši brokastis tie dodas uz golfa laukumiem.  Brokastis viesnīcā  pa kruto. Olas desas, speķītis. Pat šampanietis. Tas gan laikam tikai svētdienā, jo nākošajā rītā to vairs  neredzējām. Aizdomas ka nebija. Dodamies pastaigāt uz ostu. Šoreiz laiks pieņemams. Saulīte un mākoņi un nav lietus. 

Jahtas, visapkārt jahtas un krogi.

Nosoļojam kādus 7 km gar krastu ar daudzām kafejnīcām un nonākam pludmalē. Šeit daudz dēļotāju. Ķer vilni. Jā, bija  iespēja nopeldēties, bet kaut kā nevilka, varbūt bija par vēsu.

Lūk Vilamouras krastmala.

Atpakaļceļa konstatējam iespēju kuģu tūrei. Brauks uz alām un ļaus peldēt okeānā. Tūre  3 stundas. Haltūra, no visa dabūjām tikai sliktu vīnu. 

Bet skati iespaidīgi.

Vārti uz okeānu.

Gar krastu izvietotas mazas,skaistas pilsētiņas.

 Kuģitis iebrauc vienā ostā. Paveras skaisti skati.

Ejam restorānā ēst zivis. Portugālē tradicionāls ēdiens ir sardīnes. Dabūjam tās nobaudīt.  Vietējie saka, nav sezona, sardīnēm nav sezona. Īsta sezona esot augustā. It kā ne tā garša pašlaik. Bet okei. Izkaujam 2 pudeles vīna par godu pasaules regbija čempionātam. 

Angļi sēro, viņu regbistiem neveicas.

Angļi sēro par zaudējumu regbijā.

12.oktobris.

Dodamies uz ziemeļiem, uz galvaspilsētu Lisabonu.  Tur nu siltāk nebūs. Ja grib peldēt, tad uz portugāli jābrauc kādu mēnesi agrāk. Uz Lisabonu braucam caur izreklamētu ciematu Mončike. Ciems atrodas Mončikes kalnu grēdā ap 400 metru virs jūras līmeņa. Atkal līst. Klusa pilsēta. Daudz skulptūru. Smuki skati, kuri droši vien būtu vēl smukāki saulainā laikā.

Mončike no augšas. 

Mončikes iela.

Ar ko tad lepojas Mončikes ciems? Ar koka priekšmetu amatniecību, medu,

Aguardente de Medronhos -stipru augļu šnabi, 48 grādi dzērienu, brīnišķīgiem dabas skatiem. Bet sevišķi mēs izbaudījām kulinārijas izstrādājumu pasteis-de-nata, olu krēma groziņš. Pasteis-de-nata ir tradicionāls portugāļu izstrādājums. 

Kā atceros, tā siekalas mutēs sarodas.

Garšīgs. Ja gribi izgatavot, šeit ir recepte.

http://www.food.com/recipe/pasteis-de-nata-custard-tarts-66148

Dodamies tālāk Lisabonas virzienā. Bet pirms atstāt Mončikes, ciemu vajag vēl vienu skatu uzmest pilsētai no augšas. Un te es veicu bīstamu manevru. Gandrīz uzsēdinu mūsu Renīti uz vēdera. Briesmīgs troksnis, kas nu būs? Staigājot lūdzu dievu, lai nekas nebūtu mūsu zirgam noticis. Dievs uzklausa manas lūgšanas, un mašīna dzied kā bitīte. Varam turpināt ceļu.

Mončikes kalni.

Garām slīd korķa koka meži. Portugālē saražo 35% no pasaules korķa izstrādājumiem. Korķa koks dzīvo līdz 300 gadu vecumam. Katrus 9 gadus tam nodīrā ādu. Portugālē atradīsiet daudzas lietas izgatavotas no korķa.

 Pa ceļam piestājam Sirišā. 

Siriša zvejnieku pilsēta.

Tā ir Vasko de Gammas dzimtā pilsēta. Neesam informatīvi sagatavojušies pilsētas apmeklējumam. Līdz ar to neatrodam pilsētas centru. Neatrodam arī vietu kur paēst. Bez tam līst lietus. Tāpēc turpinām ceļu uz Lisabonu.

18.00 ierodamies Lisabonā. Veiksmīgi atrodam stāvvietu, kādus 100 metrus no dzīvokļa. Ceļš nav tāls, bet pret kalnu. Uzreiz skaidrs, ka Lisabona ir izvietota 7 pakalnos. Veiksmīgi atrodam dzīvokli. Pa ceļam esam  nopirkuši ēdamo. Tāpēc vakariņas un pie miera.

13.oktobris.

Diena Lisabonā. Rīta saule apspīd Lisabonas jumtus. 

Skats uz Lisabonu no mūsu dzīvokļa loga. Blakus ir botāniskais dārzs.

Diena solās būt bez lietus. Uzreiz jāsaka, ka Lisabonu iepazinām tikai virspusēji. Nolēmām izmantot dzeltenā tūristu autobusa pakalpojumus. Droši vien virspusējai pilsētas iepazīšanai tas nav slikts veids. Tomēr lielākus iespaidus var gūt izkāpjot un uzturoties kādā noteiktā vietā ilgāku laiku. Uzturoties tikai vienu dienu tik lielā pilsētā kā Lisabona, gandrīz nav iespējams pilsētu labi iepazīt.

Pirms sākam aplūkot pilsētu, vērts atcerēties Portugāles jaunāko laiku vēsturi. Līdz 1910.gadam Portugālē bija monarhija. Pēc tam juku laiks, līdz 30 gados pie varas nāca Salazārs. Salazārs panāca, ka Portugāle nepiedalījās otrajā pasaules karā. Salazara laikā bija diktatūra, bet bija  arī kārtība un ekonomikas uzplaukums. Pēc Salazara nāves 1968.gadā bija neļķu revolūcija un Salazara ieviestais autoritārais režīms tika gāzts. 1986.gadā Portugāle iekļāvās Eiropas savienībā.

Tad lūk. Mūsu viesnīca atradās netālu no Brīvības ielas (Av. Da Liberdade) un Figueras laukuma.  Turp tad arī mēs devāmies un iesēdamies dzeltenajā busā. Lūk bildes, kuras izdevās nofočēt.

Strūklaka Rosio laukumā pie nacionālā teātra.

Skats no Rosio laukuma uz arheoloģijas muzeju.

 Komercijas laukums. Laukumā notiek publiska vingrošanas nodarbība.

Lisabonas arhitektūra senatnes un modernisma savienojums.

Gracas rajons un skats no kalna uz pilsētu. Labi redzams ka pilsēta ir gan pie Težu upes, gan izvietota uz pakalniem.

Mūzikants Porte da Sole.

Vakarā mēs devāmies klausīties Fadu.

Fadu portugāļu valodā (fatum) nozīmē liktenis. Tas ir tradicionāls mūzikas veids, kurš noformējies 19.gadsimtā Lisabonā. Emocionāli fadu ir tādu jūtu savienojums, kā vientulība, nostalģija, skumjas un mīlas mokas. Fadu ir liriska solo dziesma portugāļu ģitāras pavadījumā. Dziesmai jābūt skumjai.

Obligāti vienam jābūt ar Portugāļu ģitāru.

Uz ielas apstādinām taksi un sakām- gribam klausīties fadu. Mūs aizved uz krodziņu ielā, kura ir netālu no fadu muzeja. Esam ieradušies stundu par agru. Tas ir labi, varēsim mierīgi pavakariņot. Oberītis Alberts ļoti laipns un runīgs, sevišķi jo esam kādu laiku vienīgie apmeklētāji. Izrādās ka Portugālē populārākais ēdiens ir ziemeļu menca. Portugālē mencas nav. Tās brauc ķert uz Ziemeļjūru. Tur tās sasāla un sasaldē. Pirms pagatavošanas veic pretējo procedūru.

Mencu var dabūt kā fileju vai arī mencas gabaliņus saceptus ar kartupeļiem, sīpoliem un tomātiem. Menca ir galvenais ēdiens ziemassvētkos.

Ko tad dzersim? Portugālē slavens ir ne tikai portvīns. Vino verde (verde -zaļš) nāk tradicionāli no Portugāles ziemeļu provinces Minjo. Vino verde nav zaļš. Verde tiek lietots ar nozīmi jauns vīns. Pie mums jau arī saka, tas puika vēl zaļš. Vino verde lielākoties ir baltais vīns. Kaut gan esot gan sarkani, gan rozā vīni. Mūsu centieni atrast sarkanu verde vīnu bija bez rezultāta. Parasti šie vīni ir mazliet dzirkstoši, ar izteiktu augļu garšu un smaržu.

Un tad nāk mākslinieki. Portugāļu ģitāra, akustiskā ģitāra un dziedātāja.

Mana vājība, fotografēties ar māksliniecēm. 

Lūk tulkojums ( krievu) slavenai fado dziesmai Lágrimas negras- melnās asaras.

Что с того
Что давно ты меня покинул
Что с того
Что все надежды мои разбиты
Не стану
Проклинать я тебя, любимый
Я давно всё простила
Я давно всё простила
Но не вернёшься ты.

Больно мне, и в тоске моей
Нет просвета
Иногда проснувшись ночью
Зову тебя я
И плачу − но зачем знать
тебе об этом
Это чёрные слёзы
Это чёрные слёзы
Как вся судьба моя.

Ejam mājās  labā noskaņojumā pēc pāris pudelēm zaļā vīna. Mākslinieki mīļi mūs pavada. 

14.oktobris.

Braucam uz Sintru. Daži gudrinieki izdomājuši, ka vietas nosaukumu devuši romieši. Vieta saistīta ar grieķu mēness dievietes vārdu Cinthia. Kas zin cik tur patiesības. Sintra karaļu laikā bija karaļu vasaras rezidence. Mēs apskatījām divas ievērības cienīgas vietas. Rokoko stilā būvēto Palacio Nacional. Izrādās Portugāļi izstrādājušdi savu arhitektūras stilu, kurš saucas Manueline. Palacio Nacional daļa būvēta šajā stilā.

 Palacio Nacional

 Man likās neparasti, ka pils izceļas ar diviem milzīgiem skursteņiem. Laikam jau kārtīgi ēda, tāpēc arī tik lieli skursteņi.

Skats no poils uz Sintru.

Apmeklējot pili manu uzmanību saistīja dažas  lietās. Viena no tām glezna ar Jēzu sieviešu naktskreklā. 

Ko mākslinieks ar šo domāja?

Ko mākslinieks ar to bija domājis. Varbūt to, ka dievam nav dzimtas?

Vēl ažuležu  flīzētā ēdamistaba un skaistais skats uz pilsētu.

Praktiska ēdamistaba.

Tālāk dodamies kalnā uz Pena pili. Īpatnējs veidojums. Daudzu stilu sajaukums. Atgādina pasaku.

No Pena pils var redzēt mauru cietokšņa pilsdrupas.

Mauru cietokšņa drupas.

Atpakaļceļā uz Lisabonu apmeklējam Cabo de roca, tālāko Eiropas kontinenta  rietumu punktu. Jūra klintis, viļņi.

Eiropas tālākais rietumu punkts.

15.oktobris.

Atstājam Lisabonu un dodamies Portu virzienā. Pirmā pietura katoļu reliģiskais centrs Fatima. Vārda izcelsme saistīta ar mauru princesi, kura pārgāja kristīgajā ticībā. Par ticības centru tā kļuva 1917.gadā, kad trim bērniem parādījās dievmāte Marija. 

Lielākā meitene ir Lucia. Iet runa par viņas kanonizāciju.

Lucia nodzīvoja garu mūžu, līdz pat 97 gadiem. Abi pārējie bērni mira 10 gadu vecumā mēra laikā. Fatimā izbūvēts grandiozs reliģiskais centrs. 

Fatimas reliģiskais komplekss.

Plašs laukums, laukuma vienā galā vecā baznīca, kura remontējas, otrā galā jaunā baznīca.

Jaunā baznīca liekas diezgan moderna.

Pastāv taču ticējums veiksmei baznīcā uzlikt svecīti. Te svecītes likšana  nav pa jokam. Šeit cilvēki iegādājas sveces doktordesas resnumā. Tāda svece degtu diennakti. Process tiek paātrināts. Veidojas tāds kā ugunskurs, kurā tad šīs resnās sveces arī sadeg. Svece, kā upuris, svece, kā ziedojums. Piemēram, ja es gribētu lūgt, lai man nesāp kāja, es varētu nopirkt sveci kājas formā  un šajā ugunskurā to sadedzināt. Un cerēt, ka tas man palīdzēs. Placebo efekts.

Sveču dedzināšanas mistērija.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Mosteiro da Batalha. Kad ieraudzīju klosteri, man radās  asociācijas ar Francijas vēsturiskajām, milzīgajām gotikas celtnēm. Veidojums man likās milzīgs. 

Klosteris da Batalha.

Klosteris veidots gotikas stilā ar Portugāļu manuelina stila piejaukumu. Ko redzēju?  Milzīgu baznīcu, Portugāļu karaļu atdusas vietas. Skaistu klostera iekšējo dārzu. Klostera ejas ar skatu uz šo dārzu.

Klostera dārzs.

 Nezināmā kareivja kaps, pie kura stāv Portugāļu armijas sardze. Istabas ar Portugāļu armijas atribūtiku. To var saprast, jo pats klosteris celts kaut kādām viduslaiku Portugāļu uzvarām.

Vakarā beidzot nonākam Portu. Dzīvokļa saimniece bija jāgaida vairāk kā stundu. Māja atradās kalnā uz kuru veda šaurs, līkumots ceļš. No mājas pavērās skaists skats uz Douru  upi un tās tiltiem. 

Skats Portu caur īrētā dzīvokļa logu.

Vēl lokācijas priekšrocība, daudzo restorāniņu atrašanās tuvākajā apkārtnē. Tā pa kalnu lejā, pēc 200 metriem, krodziņš ar laipnu apkalpotāju. Tur arī ieturam vakariņas.

16.oktobris.

Plāns doties uz Bragu. Tur ir unikāla baznīca. Labā Jesus kalna baznīca.

Kāpnes uz labā Jēzus baznīcu.

 Bet jau sākumā notiek incidents. GPS rāda ka jābrauc kalnā augšā. Iepriekš gan es novēroju, ka visas mašīna no kalna brauc tikai vienā virzienā, lejup. Neklausiet GPS, klausiet savām sajūtām. Protams mēs nonākam strupceļā. Apgriezties nevar un priekšā šaurs ar 90 grādu pagriezienu līkums. Mašīnās sāns tiek saskrāpēts. Tomēr viss beidzās laimīgi, iznomātājs to neatklāja.  Ceļi Portugālē  labi. Laikam tāpēc ka Portugāle jau sen Eiropas savienībā.

Nonākam pie labā Jēzus baznīcas. Sevišķi iespaidīgas ir 116 metrus garās kāpnes. Zig-zag veida kāpnes ved lejā itkā uz pilsētu. 

Skats uz Bragas pilsētu no baznīcas kalna.

Uz katras platformas ir skulptūras. Tiek attēlotas cilvēka piecas sajūtas: redze, dzirde, oža, garšas sajūta un tauste.

Interesanta strūklaka. 

Pēc šīs svētās vietas apskates dodamies uz Bragas pilsētu. Tā ir 2000 gadus veca pilsēta. Jocīgi skan veca pilsēta, jo 2012,gadā tai bija piešķirts jaunatnes pilsētas tituls. 

Jā, studentu tur daudz, pat es nofotografēju.

Jaunatnes pilsēta. Redzami, iespējams, tradicionāli studentu tērpi.

Braga oktobrī puķes.

Bragas centrālais laukums.

Vakarā esam Portu un izbraucam ar kuģīti pa Douru upi. 

Kuģu piestātnē pir Ribeiras rajona. 

Uz kuģiša satiekam Igauņu meiteni, kura viena pati ceļo pa Portugāli. Vienmēr esmu apbrīnojis šādu meiteņu drosmi. Vai tā ir apzināta drosme?
No kuģīša paveras skats uz Ribeiras rajona mājām.

Skats no kuģīša uz Ribeiras krastmalu. Milzīgs skaits ar kafejnīcām.

Pretējais krasts Vila Nova de Gaia saistās ar portvīna tirgotavām. Ar līdzīgām laivām portvīna mucas tika transportētas. 

Ribeiras rajonā logi vienās puķēs vai arī ar izšautu veļu.

Skats no kuģiša uz pilsētu.

Porto daudzie tilti atstāj iespaidu.  Tie ir tik augsti un gari.

Aiz tilta tilts.

Te mēs redzam trīs tiltus vienlaicīgi.Priekšpusē ir Luiša tilts. Pa to mēs soļojām no Ribeiras kafejnīcām uz portvīna tirgotavām.

Medicīnas studenti piepelnās Ribeiras promenādē.. 

Saule jau laižas uz rietu, kad mēs pametuši kuģiti dodamies baudīt portvīnu.

Portu.

Pārrakstu interneta gudrību par portvīnu
. Portvīnas radās 17. gadsimtā, kad angļi karoja ar Franciju. Kāds anglis devās uz Portugāli, lai atrastu alternatīvu lieliskajiem franču vīniem. Tā kā viņiem tas īsti neizdevās, angļi ņēma jaunos un smagos portugāļu vīnus un raudzēšanas procesā tiem pievienoja mazliet brendija. Rezultātā radās portvīns. 

Pēc 3 gadus ilgas izturēšanas mucās portvīns iegūst rubīna nokrāsu, un tāpēc uz vīna pudeles etiķetes tiek apzīmēts kā "Ruby"
Pēc 10 gadu izturēšanas mucās, portvīns kļūst gaišāks un to apzīmē ar vārdu Tawny 
(„brūngani ruds”).
Portvīns, kas izturēts mucās 20 - 40 gadus, tiek saukts par Aged Tawny

Portugālē ražo arī baltus - diezgan retus un ne īpaši pazīstamus portvīnus. Baltie portvīni mēdz būt sausi un arī ļoti saldi. Atkarībā no izturēšanas tos iedala gaiši baltos (pale white), dzeltenīgos (straw coloured) un zeltaini baltos (golden white).

Mēs piedalijāmies vienas ražotāja  kompānijas portvīna degustācijā. Degustāciju pavadija fadu mūzikas priekšnesums.

Kad degustācija beidzās, bija jau tumšs.

17.oktobris. Diena Portu.

Dienu Portu pavadījām tūristu autobusos. Tāpēc neko daudz pastāstīt nevarēšu. Lai runā fotogrāfijas. Es tikai pielikšu izlasītās gudrības.

Tores da Clerigos.

Es nezinu vai tas ir pareizi. Es to saukšu par klerikāļu baznīcu. Baznīcas tornis ir kļuvis par Porto simbolu. Lieta tāda, ka to redz novisām pilsētas daļām. Man par nožēlu uzzināju tikai Rīgā, ka tornī varēja uzkāpt. Kā teikts avotos, no tā paveras skats uz visu Porto.  Eh, vajag gatavoties braucienam!

Augļu veikals.

Praça da Liberdade- Brīvības laukums. Šeit tūristu autobuss stāvēja ļoti ilgi, tāpēc bija iespēja  arī kaut ko nofotografēt. Laukuma galā ir pilsētas rātsnams. Skaistas mājas un piemineklis karalim Pedro. Un tas viss, skaisti bet mazinformatīvi.  Mani piesaistīja apavu tīrītāji. Tas bija it kā no pagājušā gadsimta. Vai Rīgā ar šo pakalpojumu biznesu varētu uztaisīt? 

Ideja biznesam Rīgā. Kurpju spodrinātājs.

Kaut kāda slavena baznīca. 

Esam nonākuši pie jūras. Jūras promenāde.

Porto katedrāle.

Tilti, tilti.

Tāds lūk bija mūsu brauciens uz portvīna zemi.  Protams nevar aptvert neaptveramo. Tāpēc gribētos vēl tur atgriezties. Noteikti vajag gatavoties braucienam. To sev un Jums novēlu.
Līdz nākošajai reizei!