Pāriet uz galveno saturu

Lidojums ar gaisa balonu Siguldā.

Man kabatā kolēģu dāvināta biļete lidojumam ar gaisa balonu. Beidzot,vienā  oktobra trešdienā, viss ir nokārtots. Saorganizēti līdz lidotāji, balona komanda 4 cilvēku sastāvā gatava un arī labs laiks garantēts. Blašķīte ar konjaku baiļu samazināšanai kabatā un uz Siguldu aidā. Ir gan viens traucējošs faktors, mazais vēja ātrums. Melnas testa balons ceļas gaisā stāvus. Tas nav labi un tomēr lidosim. Starts būs  Siguldas parkā. Komanda sāk balona gatavošanu.
Jāparbauda deglis.



Balons tiek izritināts.
Grozam piestiprina degļus, ieliek balonā 3 lielu gāze balonus, to visu pārbauda. Tad kārta pašam balonam. Tas tiek atritināts un ar liela ventilātora palīdzību piepūsts ar gaisu.
Vajag gaisu.
Pagriežot degļus balona virzienā balonā iepūš siltu gaisu un balons nostājas vertikāli. Nu ir laiks tikt grozā.
Esmu gatavs aukstumam, bet izrādijās tur augšā ir silts, baloms silda.
Ātri, ātri balonā iekšā.
Tā kā grozā esam 4 un 3 baloni, esam mazliet saspiesti. Bet tas nerada diskomfortu. Ņemoties ar fotoaparātiem neievēroju, ka jau esam gaisā.
Sigulda zem kājām.
Interesanti, ka tad, kad stāvi kādā tornī, augstuma sajūta rada specifisku sajūtu. Balonā tās nebija. Bažas man radīja tikai  divas situācijas. Kad lidojām zemu, tuvu koku galotnēm. Domāju grozss aizķersies un mēs izbirsim ārā. Otra sajūta kur varēs piezemēties..
Skati fantastiski. Tāpēc paskatīsimies bildes.
Siguldas pilsdrupas.


Maksimālais augstums, lurš atļauts balonam.
   Līku loku upe tek, Burbulīšus mētādama.








Zāles pret augstuma bailēm.
Rudens raksti.
Kad bijām jau pietiekoši lidojuši, bija jādomā par piezemēšanos. Un te mana otrā spec sajūta, tāds nemiers. Balons horizontālā plaknē nav vadāms. To vada vējš. Bez tam pastāv ierobežojumi, apsēti lauki, privātzemes, uz kurām nosēšanoos vajag saskaņot. Liekas, lūk uz tās pļaviņas piezemēsimies, bet draiskulis vējš papūš balonu sānis un mēs meklējam nākošo vietu. Tāda situācija dara tramīgu. Balonu pavada komanda uz zemes. Tā visu laiku seko balonam.
Būs jāsēstas uz ceļa.
Pēdējie spēki, gāze uz beigām, apkārt apsēti lauki, tālāk tikai meži. Tiek pieņemts lēmus sēsties uz ceļa.
Pavadošā komanda gatava piezemēšanas operācijai.

Pilota meistarība un mēs esam uz zemes un uz ceļa.
Saule arī tūlīt norietēs.
Balonu lidotāju tradīcijas saka, ka katrs, kurš lidojis saņem grāfa titulu ar piezemēšanās vietas nosaukumu. Tā ka esmu grāfs fon Austriņi. Tas ir jānosvin.
Nu grāfi Austriņi, uz veselību!
Vēl atliek savākt balonu, ielādēt to mašīnā un doties atpakaļa uz pacelšanās vietu. Pa ceļam sarunas par baloniem, lidojumiem un problēmām saistītām ar šo interesanto sporta veidu.
Paldies visai balona Saule komandai.










Komentāri

  1. Man arī bija tas prieks būt šajā balonā. Viss ir, kā Vitolds raksta, bet iespaidu bija vēl daudz vairāk. Degļu rūkšana virs galvas, balona ēna rudenigajā lapotnē, nesteidzīgā slīdēšana pa gaisu, jūra un Rīgas torņi tālumā, zilās debesis un koša saule. Droši vien tā varētu ilgi turpināt. Bet, ja īsi, tas tik bija ko vērts!

    AtbildētDzēst
  2. Un Vitolda bildes ļoti labi ataino, kā tas izskatījās. Tieši tik skaisti.

    AtbildētDzēst
  3. Šo komentāru ir noņēmis autors.

    AtbildētDzēst
  4. Man vēl arī matu šķipsnu grieza iesvētībās ;-) Un mēs piezemējāmies privātā kartupeļu laukā ;-))) Saimniece nemaz nebija dusmīga, bet nāca runāties un viņas mazbērni padzīvojās pa grozu ;-) tas bija Talsu pusē. UN !!!! Kāds tur augšā klusums (izņemot gāzes degļus) !!!!

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Trīs dienas Latgalē. 2018.gada jūlijs.

Ir lapu daudz, bet sakne tikai viena un manējā ir Latgalē. Laikam tāpēc   ik pēc laika atkal un atkal mani velk apmeklēt senču dzimtās vietas. Šī velme sevišķi pieaug ar vecumu. Runājot Valda Krāslavieša vārdiem: Kur sākas debesis? Kur beidzās sili? – Viss nu ir sakusis sudraba mirgā... Kur zili zied ezeri, zili zied lini, sērst jāju atmiņu palsajā zirgā.   Saplānoju šovasar 3 dienu turneju pa Latgali. Piektdienas pusdienlaikā segloju savu karieti, sēdināju iekšā   radus un draugus un devāmies ceļā. Ceļš no Jūrmalas vijas gar gleznaino Daugavas kreiso krastu uz Jēkabpili.

Sicīlijas pavasara iespaidu kadri.

Darba pienākumi noveda mani tālajā Sicīlijā. Lidojums ar airbaltic uz Romu un ar Alitalia uz Palermo. Kartē iezīmēts ceļojuma rajons. Septiņas stundas un mēs jau Palermo lidostā. Esmu jau otro reizi Sicīlijā, bet nekad neesmu bijis rietumos, Palermo rajonā. Izrādījās, ka mūsu  nodarbības notiks nevis Palermo, bet gan 130 km attālajā pilsētā Trapani. Trapani galējais punkts salas rietumos. Viesnīca Tirreno atrodas okeāna krastā. Pirmajās uzturēšanās dienās laiks ir nomācies un vējains. Ja uzvelk trīs segas, tad var naktī gulēt pie vaļēja loga un klausīties viļņu šalkas. To tad es arī darīju. 

Mans rudens dārzs, dzejā un fotogrāfijās.

Sen neesmu ko prātīgu uzrakstijis.Blogu, līdzīgi kā draudzību, vajag kopt, citādi visi draugi aizmirsīs  ceļu uz to.Bloga skaitītājs rāda  3800 lapas apmeklējumu. Tas savukārt rāda, ka kādi paris simt draugu varētu būt. Tas uzliek pienākuma nastu. Nav nemaz  viegli veidot materiālus blogam. Traucē dabiskais slinkums  un attaisnošanās tam ir laika trūkums. Man ir ieceres aprakstīt vasaras kultūras pasākumus, kurus esmu apmeklējis. Ta jau redzēs, vai kas sanāks. Dabā jūtams rudens un rudens jūtams Ināras koptajā dārzā. Lielākā daļa puķu ir jau noziedējušas. Man patīk puķes fotgrāfēt.. Tāpēc sakrājies neliels foto materiāls par rudens dārza puķēm. To tad es šeit arī nodemonstrēšu. Lai nebūtu garlaicīgi, pievienošu dzeju, galvenokārt Haiku formā. Divas no tām ir manas. Pārējās sadzejojuši zolīdi haiku meistari.  Pīlādžoga ir īsta rudens oga.Spilgta,sarkana un rūgta. Mūsu pielādzis aug pie žoga ielas malā un viņa ogas krīt uz asvalta. Ziedonis ir veltijis dzejoli pielādzim, liekas ka tieš