2015.gada slēpošana Slovākijas Jasnā.

Rakstot stāstu par šī gada (2015.g.)  slēpošanu Slovākijā Tatros, gribēju rakstīt, ka savos 20 slēpotāja gados, nekad neesmu slēpojis Tatros. Tomēr iedziļinoties jautājumā, konstatēju, ka Tatri pieder pie Karpatu kalnu grēdas. Un tad nāca prātā gadījums, kad es, kā 20.gadīgs puisis, piedalījos slēpju pārgājienā pa Karpatiem. Interesanti uz to paskatīties ar šodienas skatu. Pārgājienam bija maršruts, vajadzēja rāpties kalnā ar slēpēm, šļūkt lejā pa irdenu sniegu, nekādas noplacinātas un uzkoptas trases. 

Te ir mani jaunības ceļojuma biedri. Kur Jūs esat tagad?

Un slēpes, kas par slēpēm! Man bija kaut kur Latvijā, kaut kāda onkuļa, izgatavotas oša koka slēpes. Stiprinājumi-  atsperes, kuras stiprinājās divos stāvokļos, ar papēža nostiprināšanu nobraucienam, vai brīvu papēdi kāpšanai kalnā. Ja gadītos krist, tad slēpes norautu ar visu kāju.

Fotografēts droši vien ar Zenītu.

Man jau pašā sākumā gadījās  negadījums, kura rezultātā es ieguvu iesauku "zaptiņš". Izkāpjot no vilciena uz perona man paslīdēja kāja un es ar visu mugursomu nokritu uz dibena. Bet somā bija zaptes burka, ,kura tad arī izmantojot gadījumu saplīsa. Visa pakaļa zaptē. Tātad zaptiņš.

Tik pat raibi mums gāja arī pārgājienā. Pirmajā vai otrajā dienā mums bija jāpārnakšņo pie kalnā, mežā, pie ugunskura. Nakti pārdzīvojām veiksmīgi, neviens nenosala, vilki neapēda. Bet ak posts, viena meitene vairs nevar dabūt kāju savā zābakā. Bija gribējusi ļoti labi izžāvēt. Bez zābaka ne šur, ne tur. Atstājam viņai vienu puisi un dodamies uz tūristu bāzi pēc zābaka. Doma bija tāda,  ka līdz vakaram zābaku atvedīsim. Cilvēks domā, bet dievs rīkojas. Mēs nolaižamies citā ielejā nekā bāze un bāzi sasniedzam tikai vēlu vakarā. Par šādu pārkāpumu mums aizliedz turpināt pārgājienu. Un tad sākās foršas dienas. Pa dienu šļūcam no kalna, pa vakariem baudām Karpatu vīnu. Patīkami atcerēties. Laiks iet un atmiņā nav palicis neviens pārgājiena dalībnieks. Ja Tu lasītāj kādu atpazīsti, dod ziņu.

Bet tagad par šī gada slēpošanu Karpatu kalnu otrā pusē, Zemajos Tatros. 

Karpatu kalnu grēda. Lai gan laikā mani abi ceļojumi atdalīti ap 40 gadu garumā, telpiski tie atdalīti tikai ar 300 km.

Internetā uzgājām vilinošu piedāvājumu, 185 Eiro par nedēļu Jasnā. Simpātisks puisis Zintis, ugunsdzēsības virsnieks, fanātisks nepieradināto trašu meistars vāc komandu. Un tā piektdienas pusnaktī sēžamies mikrobusā un uzsākam ceļojumu. Komanda 5 pieaugušie, 3 bērni (viens 4.gadus vecs) un divi suņi. Tā kā Zintis nevienam neuzticas un tikai pats vada mašīnu, brauciens sanāk pailgs.

Es jautāju sev, kad būs laiks pāriet no slēpēm uz ragaviņām.

Dzīvojam pilsētiņā Liptovsky Mikulas. Vidēji liela pilsēta ar vairākiem tirdzniecības centriem. Māja domāta, kā tūristu apartamenti. Mūsu ģimene saņem atsevišķas telpas ar virtuvīti un vannas istabu. Ir arī kopēja virtuve ar atpūtas telpu. Līdz kalnam kādi 10 km. Zintis katru rītu aizved un atved no kalna, baigais serviss. Bez tam es dabūju ķiveri par baltu velti, ievai ievasko dēli par velti, kur vēl tā būtu. Bez tam arī pacēlājs izmaksāja tikai 160 Eiro uz cilvēku. Tas ir labi.

Slēpošanas trases parādītas zīmējumā.

Mana iemīļotākā vieta labajā pusē un augšā s restorānā.

 Mana paradīze bija galvenokārt labajā pusē, zilās trases. Platas pietiekoši garas, lidošanas prieks. Līdz plkst. 11-12.00 ideālas trases. Pēc 11.30 esmu gatavs, tāpēc  ceļamies chopaka virsotnē. Tur restorāns, var paēst pusdienas, pagulēt atpūsties. 

Parasts skats.

No otras puses kalnā ved sliežu vagoniņš.

Mūsu grupas jaunāgais slēpotājs Martins.

Sniegs un kalni.

Melnbaltā bilde.

Mans balsts un acu raugs, mana ģimene.

Un tā izskatās no Chopaka virsotnes.

Man šis skats bilde patīk!!

Tās sniega vērpatas mani fascionē.

Tā tur cilvēki strādā.

Tad gan lejā jādodas pa sarkanajām, kuras lejā jau ir sadangātas. Ar nelielu pārsēšanos un mērenā grūtībām  tiekam līdz lejai. Un tā sešas dienas.

Iepazīšanās ar vietējo produkciju. Pēc nogurdinošās dienas un vēl kanos šie 52 deg.alc labi garšo.

Tad var arī pēdējā virsotnē uzrāpties.

Cilvēki iet kalnos. Laižoties lejā parasti varēja sastapt cilvēkus, kuri kājām kāpa augšā kalnā. Droši vien ir kaifs pusdienu kāpt kalnā, sasniegt virsotni, pasēdēt un tad laisties lejā. Viens cikls vienā dienā.

Ja cilvēks kāpj kalnā, tad kāpēc lai cilvēka draugs suns to nedarītu. Mums līdzi bija Lola, vipets, mazs, smalks šunelis, ļoti uzticīgs saimniekam. Nu gluži mīļumiņa kamoliņš. 

Lūk Lola. Viņai bija vissmagāk.

Un tā tas mazais nabadziņš mēģināja panākt saimnieci.

Kalnos pirmo reizi. Interesanti ka Jasnā atļauj suņiem būt kalnā, tikai tiem jābūt ar uzpurņiem. Tā kā Lola tik sīka tad viņai pat to neprasīja. Kalnā Lola kopā ar mums brauc ar pacēlāju. Bet lejā uzticīgi sekoja Ievai pa pēdām no kalna. Nu protams no tādas dzīves jau pirmajā dienā pēdas asinīs. Tad vien bija jāpaliek mājās un aiz bēdām  jāgrauž  durvju stendere.

Vakara nodarbe. Kompānija spēlē īpatnējas kārtis. Arī Tatra 'čaj tika lietots. Vienā brīdī tika norunāts ka zaudētājam būs jāizdara kaut kas neordinārs. Zaudēja Zintis. Viņam ar apelsīniem un puķēm vajadzēja iet uz blakus esošo slimnīcu it kā apciemot dzemdējošo draudzeni. Sargs bija izbrīnīts kāpēc Zintis ir šorto. Pārējiem tā bija izrāde par brīvu.

Lai īsinātu vakarus, var apmeklēt aquaparku Tatralandia. Ja to dariet, tad ņemiet vērā, saunas par atsevišķu samaksu. Man sevišķi patika Eko sauna ar skatu uz apkārtējiem kalniem.

Eko sauna ar stikla sienām. 

Vēl kaut kur ir alas. Mans foto kolēģis Andris Kluss tās ir apmeklējis un viņam ir smukas bildes. Es gan tur nebiju, nesanāca laika.

Secinājums. Arī Karpatu kalnu grēdu nevajag atstāt bez ievērības. Citādi tikai Alpi, Pireneji un diez kas tur, bet Tatri tepat, aiz durvīm.