Ir pagājuši deviņi mēneši kopš mūsu jaukās sunenītes Bertiņas nav šajā pasaulē. Viņa mira jauna un skaista. Mēs viņu ik pa brīdim atceramies. Sevišķi tad, kad ierodies mājās, pietrūkst tās lielās laimes un prieka mīļuma, kurš mūs vienmēr sagaidija. Viņa guļ mūsu dārzā zem liela koka. Daži ezotēristi saka, ka varbūt Bertiņa uzņēmās nelaimi, kura bija paredzēta kādam no ģimenes locekļiem. Varbūt, es tam ticu.
 |
| Berta jaunībā. |
 |
| Berta seši gadi. |
Laikam jau kuram ir bijis suns, tas bez suņa nepaliks. Tā arī mūsu ģimene izlēma kādu pieradināt un savu brīvību ierobežot. Mums ļoti patīk Bernes ganu suņi. Tas viss Bertas iespaidā, kurš bija brīnišķīgs suns. Bet Bernieši ir slimīgi. Pēc ilgas meklēšanas izvēle apstājās pie jaukteņa. Bernes ganu suņa kucīte sagrēkoja ar vilku, kurš mīlas skurbulī bija pārlecis par divus metrus augstu žogu, lai tiktu klāt seksa priekiem. Un tā mums ir kaut kas starp vilku un bernieti. Vēl viņš ir divus mēnešus vecs.
 |
| Berta vēl kucēns. Pūkainais apalītis. |
 |
| Nu lūk arī Brita. |
 |
| Nu nezinu vai tur ir kas no bernieša! |
 |
| Toties lekšo un lec kā zaķis. Tas droši no tēva. |
Ilgi meklējām vārdu. Nu liekas vārds ir atrasts- Brita. Liekas ka no tēva Britai ir iedzimts lekšanas talants. Lēkā kā zaķis. Pa kāpnēm skraida augšā lejā. No dīvāna viņš nelec lejā, bet palecas pusmetru uz augšu un pārlido pusistabu. Ceram ka kāda daļa no mātes skaistuma viņai paliks.
Neskumsti. Tava Berta ir labākos ganības laukos.
AtbildētDzēstSilvia.
Čau Sivija. Prieks dzirdēt ziņu no Tevīm. Katram ir laiks dzīvot un mirt. To vajag pieņemt un nepārdzīvot.
AtbildētDzēst